KRIEVIJĀ. ALEKSANDRS PUŠKINS (1799-1837)
Krievu inteliģence nāca 19. gadu simteņa pirmajā pusē stipri zem Rietumeiropas iespaida. Trīsdesmitajos gados sastādījās Maskavā ap Stankeviču studentu pulciņš, kas interesējās par Rietumeiropas mākslu un filozofiju. Tas vēlāk sašķēlās divās grupās: rietumniekos un slavofilos. Pa dažādiem ceļiem ejot, vieniem, kā otriem stāvēja priekšā tie paši mērķi: vest krievu tautu pie brīvības un labklājības, atceļot dzimtbūšanu, pārgrozot valdības un tiesu iestādes.
Literatūrā sāk valdīt r e ā l i s m s, nodibinās tā sauktā naturālā skola. Krievu inteliģencei nebija citas izejas kā savām reformu idejām dot izteiksmi literatūrā. Krievijā daiļrakstniecība tad nu stājās sabiedriska progresa kalpošanā plašākā apmērā un uz ilgāku laiku nekā zemēs, kur sabiedrībai ar saviem vietniekiem iespējams izsacīt savas domas un gribu likumdevēju iestādēs. Tas notika ap 1840. g., kad B e j i n s k i s, atstādams tīri estētisko kritiku, mākslu nostādīja par spēcīgu sadzīves kustinātāju un literatūras uzplaukšanu veda sakarā ar to, ka dzejnieki piegriežas dzīves īstenībai, nodziļinādamies viņas saturā un problēmās. Ap to pašu laiku parādījās G o g o l i s ar tiem saviem darbiem (Mirušās dvēseles, Revidents), kas atklāja kailus krievu dzīves trūkumus untumus, tādā kārtā dodams pirmos naturālisma paraugus. Četrdesmitie gadi bija krievu literatūrā bagāts dīgļu laiks, kas tai solīja krāšņu uzplaukumu. Nāca klajā lielo krievu rakstniecības korifeju (Turgeņeva, Gončarova, Dostojevska u. c.) pirmie darbi. Jaunie rakstnieki studēja aizraudamies franču (Sensimona, Furjē, Prudona) sociālistiskās mācības. Ap Petraševski salasījās Maskavā pulciņš, kas nodarbojās ar šīm mācībām. Te 1848. g. tas viss tika pēkšņi pārtraukts. Bīdamās, ka Rietumeiropā uzliesmojošā revolūcija neiedegas arī Krievijā, valdība tīrīja rakstniecību no degamām vielām, kas īpaši še arī bija atrodamas. Policija un cenzūra rīkojās uz visstingrāko: aizliedza grāmatas, apturēja laikrakstus, apcietināja un izsūtīja rakstniekus. Petraševska pulciņā atrada sazvērestību un piesprieda tā dalībniekiem visstingrāko sodu. Arī Dostojevskis dabūja šai gadījumā nāvei acīs skatīties. Tikai Krimas karam (1855) beidzoties, varēja atkal rakstniecības attīstība brīvi turpināties. Tad nu arī krievu daiļliteratūra deva darbus, kas pacēlās ne vien pāri tam, kas viņā līdz tam laikam bija nācis klajā, bet arī pāri tam līmenim, uz kura patlaban stāvēja pasaules literatūra. Pirmoreiz krievu rakstnieku darbi, tā D o s t o j e v s k a, T o l s t o j a, atstāja iespaidu uz citu tautu literatūrām. Un reālisms, naturālisms tas bija, kas še saistīja ar savu īpatnīgo veidu un dziļo saturu.
…