Vai romantika un romantisms ir viens un tas pats? Atbilde skanētu: ne gluži. Par romantisku dēvējam cilvēku, kuram piemīt tieksme uz sapņošanu, uz ilgošanos pēc tāliem un augstiem ideāliem. Kad sakām: ‘romantiska noskaņa’, tad iedomājamies naksnīgas mēnesgaismas vai pavasarīgu saules staru pielietu dabas nostūri, tad iztēlojamies klusinātu, intīmu gaisotni, sarunu, kurā pusvārdiem, nopūtām, acu valodai nav mazāka nozīme kā izrunātā vārda jēgai.
Tam visam ir ļoti nozīmīga vieta romantisma mākslā, kura dod iespēju ielūkoties cilvēka dvēseles dziļākajos stūrīšos, saskatīt un saklausīt cilvēka personisko pārdzīvojumu bezgala daudzveidīgās nianses. Taču romantisms kā 19.gs. Eiropas mākslas jaunais stils kopumā ar romantisko izjūtu izpausmi vien neaprobežojas.
Tā kā 19.gs. Rietumeiropas zemēs ir asu sociālo kontrastu un dramatisku notikumu laiks, tad arī romantisma stila māksla ir ietilpīga, kontrastiem bagāta.Lielajai franču revolūcijai, kas sākās ar Bastīlijas ieņemšanu, sekoja pretrunīgu cīņu gadi. Revolūcija pārtapa par teroru un nevajadzīgu asinsizliešanu. 1799. gadā Napoleons pasludināja sevi par diktatoru, bet 1804. gadā tika kronēts par Francijas imperatoru. Viņš iekaroja Austriju, Prūsiju un citas zemes, bet 1812. gadā tika sakauts Krievijā.
Pēc Francijas sakāves un Napoleona gāšanas 1814. gadā tika sasaukts Vīnes kongress, kura mērķis bija atjaunot to politisko stāvokli, kāds Eiropā bija pirms franču revolūcijas, kā arī vienoties par teritoriju sadali. Šajā Eiropas dalīšanā visvairāk ieguva Krievija, Austrija un Prūsija. Šo valstu monarhi kļuva par nežēlīgākajiem Eiropas tautu revolucionāro un nacionālās atbrīvošanas cīņu apspiedējiem visā 19.gs. gaitā.
Šķietams miera laiks iestājās arī Austrijai pakļautajās zemēs.…