Savu mūžu Romāns Suta veltīja cīņai par demokrātisku mākslu. Viņš meklēja domubiedrus dzimtenē un citās tautās, ticēja ka jaunā latviešu māksla veidojama kopīgiem spēkiem. Romāns Suta sapņoja par tādu latviešu mākslu un sadzīves kultūru, kur tautiskums ietu roku rokā ar savu laiku.
Meklējot piemērotus izteiksmes līdzekļus, kas dotu iepēju kāpināt darba emocionālo iedarbību, Romāns Suta mācījies ne tikai franču un padomu tā laika mākslas paraugiem, bet izmantojis visu sev noderīgo pasaules mākslas mantojumā – vecmeistaru gleznas, sengrieķu vāžu glezniecību, seno japānu un ķīniešu otas zīmējumus - , jo atzina, ka katrs īsts mākslas darbs sakņojas gadu simteņos izkoptajās tradīcijās un barojas no tā, pirms kļūst par jaunu, patstāvīgu mākslas vērtību, kas nes sava radītāja vienreizības zīmogu. Gan kā cilvēks gan kā mākslinieks Romāns Suta visu mūžu bija jaunu ceļu meklētājs – tas pats trauksmainai jūrasbraucējs, kurš kādreiz klīda apkārt pa pasaules ostām. Mākslas dzīvotspēju Suta saskatīja nepārtrauktā attīstībā: „Māksla ir tas, kas paplašina mūsu apziņu, pieliek un pienes pie jau sajustām un izprastām vērtībām klāt ko jaunu. Tādēļ saprotami, ka neviena sabiedrība, neviena tauta nedrīkst iestigt letarģiskā pieticībā, bet tām jāprasa no saviem radītājiem māksliniekiem nepārtraukta kustība.” Šajos vārdos ir izteikta Romāna Sutas mākslas izpratne un vēlējums, ko viņš mums atstājis kā cilvēks un kā mākslinieks.…