Romānika ( no lat. romanus- romiešu)-nosacīts apzīmējums arhitektūras un mākslas stilam, kas valdīja Rietumeiropā 10. – 12. gs. Nosaukums radies 19.gs sākumā zinātnieku vidē, lai raksturotu 10.-12.gs.
Jaunais romānikas stils radās uz Karolingu posma mākslas sasniegumu pamata un katrā Rietumeiropas valstī attīstījās atšķirīgi. Atšķirības noteica gan vietējās tradīcijas, gan arī tas, kādi valstij bija ārējie sakari ar citām zemēm.
Pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, cēla feodāļu pilis. Visām šim celtnēm piemita ārējs skarbums un nocietinājumu raksturs. Tam, ko cēla, vajadzēja būt stipram, lai ienaidnieks to nevarētu ieņemt un lai tur varētu patverties.
Romānikas stila arhitektūra un māksla visspilgtāko uzplaukumu sasniedza Francijā, Vācijā un Itālijas.
Celtniecība.
Romāņu arhitektūras galvenā atšķirība no Rietumeiropas iepriekšējā posma celtniecības ir līmeniskā koka pārseguma atvienošana ar velvēm, kā arī torņu veidošana no akmens, tātad pāreja no divmateriālu celtniecību.
Romāņu stils pārdzīvo uzplaukumu XII gs. un izplatās visās Eiropas zemēs.…