Taču cilvēks viduslaikos ne tikai mierīgi baudīja dzīvi, tam bija arī jādodas karot. Un šeit tērpam pievērsa, iespējams, vēl lielāku uzmanību kā ikdienas apģērbam, jo tam vajadzēja būt ērtam, lai tajā būtu viegli kustēties, tādēļ bruņu izgatavošana no lielām metāla plāksnēm ap 11.gs. nomainīja metāla tīkla bruņukrekls. Zem tā viņi vilka ar audumu vai ādu izoderētu aizsargkārtu. Pirmajā brīdī šķiet, ka šis jauninājums ir lielisks, taču šis tērps nepasargāja bruņinieku no bultas ievainojuma, tādēļ bruņukreklu sāka apkalt ar zvīņveida metāla plāksnītēm. Šis pilnveidojums cilvēku noklāja pat no zoda līdz potītēm. Taču arī pie tā cilvēks neapstājās un turpināja attīstīt tik ļoti svarīgo bruņinieka tērpu. 12. gs. dzels gredzenus savienoja tā, lai tie veidotu blīvu, elastīgu tīklu, tādējādi nebija nepieciešams iepriekš to izderēt ar audumu vai ādu. Tagad bruņas noklāja arī rokas un pašu galvu, brīvu atstājot tikai seju. Bija dažāda veida bruņucepures – katliņveida, konusveida, vēlāk – cilindriska ar divām mandeļveida spraugām acīm. Metāla tīkla bruņukrekls aizsargāja kaujā, taču, lai paglābtos no nelabvēlīgiem laikapstākļiem un dedzinošajiem saules stariem, vajadzēja izmantot sānos nesašūtu virsvalku. Zīmīgi, ka tad, kad bruņinieks devās gājienā pret arābiem atbrīvot kristiešu svētās vietas Palestīnā un cīnīties pret neticīgajiem, šo virsvalku rotāja sarkans krusts, tā tapa apzīmējums ”krustneši”.12
Apģērbs, kas raksturīgs attiecīgajam laika posmam spēj atklāt daudz vairāk, nekā, iespējams, varam iedomāties. Tas stāsta par tur esošo klimatu, tirdzniecības sakariem, to, kas šajā laikā cilvēkam šķiet skaists, par vispārējo kultūras attīstību un daudzām citām nozīmīgām lietām, pat cilvēka iekšējo pasauli – ticību, reliģiju.
…
