Pēc Franku valsts sabrukuma, sakot ar 9. gs. otro pusi, Rietumeiropā iestājās grūts un drūms periods, kas turpinājās gandrīz visu 10. gadsimtu. Šādu stāvokli izraisīja gan pašu jaunizveidojušos valstu savstarpējās ķildas, gan arī t. s. saracēņu, ungāru un normaņu nemitīgie iebrukumi sajās valstīs. Tika izpostītas pilsētas, sagrauti arhitektūras pieminekļi, gāja bojā tēlotājas un lietišķās mākslas darbi.
Jaunais romānikas stils radās uz Karolingu posma mākslas sasniegumu pamata un katrā Rietumeiropas valstī attīstījās atšķirīgi. Atšķirības noteica gan vietējās tradīcijas, gan arī tas, kādi valstij bija ārējie sakari ar citām zemēm (ar Sīriju, Bizantiju, arābu valstīm). Taču jaunajam stilam bija daudz kas kopējs, ko lielā mērā nosacīja bargais, trauksmainais laikmets. Sabiedrību visās zemēs plosīja ienaidnieku iebrukumi un kari.
Celtniecība
No visiem mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, feodāļu pilis. Visām šīm celtnēm piemita ārējs skarbums un nocietinājumu raksturs. Tam, ko cēla, vajadzēja būt stipram, lai ienaidnieks to nevarētu ieņemt un lai tur varētu patverties. Feodāļu pilis bija mītne dzīvošanai un reizē cietoksnis, ko apņēma aizsargmūris ar torņiem un šaujamlūkām. Pilis parasti cēla augstā kalnā vai klints nogāzē pie upes. Ja dabisko ūdeņu tuvumā nebija, visapkārt pils teritorijai mūru priekšā izraka grāvi, pār kuru pilī veda paceļams tilts. Pils ansambļa centrā vai stūrī parasti pacēlās masīvs apaļš vai četrstūra vairākstāvu tornis- t.s. donžons, kur dzīvoja feodālis ar ģimeni. Donžons varēja būt arī autonoma celtne. Tam bija šauri logi, kas kalpoja arī par šaujamlūkām. Arī ieeja donžonā bija šaura un ierīkota augstu- 2. vai 3. stāva līmenī. Uz to veda nelielas, briesmu gadījumā noņemamas koka kāpnes. Apkārt donžonam pletās plašs pagalms, kur atradās dzīvojamās ēkas pils sardzei un kalpotājiem, kā arī saimniecības celtnes. Ēku būvformas un visa kompleksa sastāvdaļas bija labi izsvarotas un saskaņotas, tāpēc šāds ansamblis atstāja varenu iespaidu.…
