Senās Romas valsts rašanās un organizācija
Pirmie iedzīvotāji šajā apvidū ( Albānas kalnu apkārtnē) parādījās ap 10 gs.pmē., kad tur ieceļoja apmetnes no ziemeļiem – Latīni, kuri šeit veidoja savas apmetnes. Pamazām apmetnes saplūda lielākā veidojumā, kurš uzskatāms per Latijas administratīvo centru. Romas pilsēta nodibināta 753. g.pmē. , kad pirmais tās ķēniņš Romuls izveidoja savienību ar etruskiem un sabīniem. To apliecina arī vēlākie seši ķēniņi, no kuriem trīs – Nums Pompīlijs, Tulls Hostīlijs, Anks Marcijs, bija Latīni, un pārējie trīs – Trakvīnijs Senais, Servijs Tullijs, Tarkvīnijs Lepnais, bija etruski. Īpaši šeit gribās pieminēt Servija Trullija nopelni, kurš izveidoja cenzas sistēmu, kuras pamats bija iedzīvotāju dalīšana klasēs pēc to mantiskā stāvokļa. Etrusku valdīšana sākās 7. gs.pmē. un šo periodu pieņemts uzskatīt par Romas, kā vienotas teritorijas ar savu aizsargsistēmu ( vaļņiem) un administratīvā centra veidošanās laikposmu. Šajā laikā arī tika pakļautas pārējās Latijas zemes, kas vēlāk nodrošināja Romas valsts tirdzniecības ceļu vēlāko nostiprināšanos.
Ķēniņu valdīšanas periodā galvenās valsts pārvaldes formas balstījās uz kopienu sistēmu. Cilvēki tika organizēti ģintīs, tās sadalījās kūrijās un tālāk jau ciltīs. Pēc šīs sistēmas tika veidota valsts pārvalde – Kā kūrijas pārstāvis Romas pilsonis piedalījās tautas sapulcē – kūriju sapulcē, kurai kopienas pārvaldē piederēja augstākā vara. Šajā sapulcē kūrijas tika grupētas un balsojumus veica katrs savā kūrijā, kurai vēlāk piederēja viena balss lēmumu pieņemšanā un amatpersonu ievēlēšanā. Kopumā tajā bija 300 kūrijas, kuru katru veidoja 10 ģintis…
