Jau sen tika ievērots, ka cilvēki atšķiras pēc aktivitātes, reakciju ātruma, emocionalitātes, enerģiskuma un pēc citām dinamiskām indiniduāli-noturīgām īpašībām.
Uzvedība un rīcība parasti tiek attiecinātas uz temperamentu.
Temperaments- svarīgs nosacījums ar kuru ir jārēķinās, jābūt individuālai pieejai audzināšanā un apmācībā, lai veidotu vispārīgi attīstītu raksturu un attīstītu fiziskās spējas. [7.; 5.]
No visiem psihiskajiem procesiem temperaments vismazāk pakļauts indivīda ontoģenētiskās attīstības izmaiņām, kas, protams, nenozīmē, ka temperaments vispār nemainās.[7.;15.]
Temperaments ir cilvēka psihiskās darbības īpatnības, kuras nosaka nervu darbības procesi – stipri vai vāji, līdzsvaroti vai nelīdzsvaroti, kustīgi vai inerti. [3.; 17]
Temperamenta pamatā ir savstarpēji saistīto fizisko un fizioloģisko īpašibu kopums, kas nostiprinās ar pārmantojamības palīdzību. Raksturojot temperamentu no psiholoģijas viedokļa, praksē nodala trīs galvenos aspektus:
1) vispārīga psihiskā aktivitāte, kuras virzību un kvalitāti nosaka personības īpatnības (intereses, arī raksturs);
2) kustību jeb motoriskā aktivitāte;
3) vispārīgā emocionalitāte, kas ietver jūtu, emociju un garastāvokļa rašanos.
Jau sen tika ievērots, ka cilvēki atšķiras viens no otra ar savu uzvedību: dažādi reaģē uz ārējās vides kairinātājiem, dažādi attiecas pret apkārtējo pasauli(piem., var būt noslēgti vai, pretēji- atvērti)[7.;19.]
Pirmās sistematizētās zināšanas par personības dinamiskajiem raksturojumiem un to rašanās iemesliem ir atrodamas Hipokrāta (460.-377.g.p.m.ē.) antīkās ārstu skolas darbos, kas iekļauti “Hipokrāta krājumā”. Jau tad sengrieķu ārstam Hipokrātam radās ideja par cilvēku uzvedības klasificēšanu pēc četriem organismā satopamiem šķidrumiem, kas nosaka cilvēka uzvedību un atšķirības viņa uzvedībā. Un proti, tā bija mācība par asins, gļotu, dzeltenās žults un melnās žults attiecību daudzumu cilvēka ķermenī. Uz Hipokrāta mācības pamata tika izdalīti mūsdienās pazīstami četri temperamenta tipi.
…
