Divi galvenie mākslas virzieni, kas 17. gadsimta beigās un 18. gadsimtā attīstījās Francijā, bija rokoko (rokoko tiek uzskatīts gan par vēlīnā baroka noslēguma posmu, gan par patstāvīgu virzienu) un klasicisms (saukts arī par 18. gadsimta klasicismu jeb neoklasicismu). Radās arī mazāk izplatīti virzieni, piemēram, romantisma priekštecis - sentimentālisms. Kopumā 18. gadsimta tēlotājmāksla un kultūra liecināja par iepriekšējos divos gadsimtos valdošo stilu (klasicisma, baroka, manierisma) pārvērtēšanu. Veidojās ironiski kritiska attieksme pret sakāpinātām emocijām, "augsto", patētisko, svinīgo mākslu, kas radīta izredzētajiem. Mākslinieki kļuva brīvāki un dabiskāki, viņu darbi - smalkāki un intīmāki. Līdz ar Apgaismības filozofijas attīstību radās pirmie mākslas kritikas aizmetņi, jēdziens "tēlotājmāksla".
Rokoko (no franču val. vārda rocaille - gliemežnīca, kas bija viens no stila galvenajiem ornamentiem) radās Francijā 18. gadsimta sākumā. Vairums mākslas vēsturnieku šo virzienu uzskata par ārēji visdekoratīvāko un "vieglāko" Eiropas mākslas vēsturē. …
