Visu mūžu Šūmanis nepaguris turpināja karot pret rutīnu un banalitāti mūzikā. Taču nervu slimība, gadu no gada progresēdama, padarīja viņu pārspīlēti jūtīgu un nervozu un nereti apslāpēja aizrautību un degsmi, ar kādu viņš nodevās muzikāli sabiedriskajam darbam. Šūmani nomāca arī toreizējās Vācijas sabiedriski politiskā situācija. Un tomēr, dzīvodams pusfeodālā reakcionārā valsts iekārtā, komponists visu mūžu palika uzticīgs saviem ētiskajiem ideāliem, spēja saglabāt jaunrades degsmi pats un atmodināt to citos.
Šūmaņa mūzikas romantiskā savdabība un visai viņa darbībai tik raksturīgais dedzīgums bija par traucēkli vācu filistru pašapmieram. Tādēļ nav nejaušība, ka prese centās noklusēt Šūmaņa jaunradi un savā dzimtenē viņš ilgi netika atzīts. Arī komponista dzīves ceļš bija sarežģīts, jau pašā sākumā viņam nācās cīnīties par tiesībām uz izvēlēto mūziķa profesiju, un tas viņa dzīvē ienesa ne mazumu saspringtības un nemiera. Negaidītiem cerību un gaiša prieka uzliesmojumiem ik pa laikam sekoja rūgta vilšanās. Tas viss jūtīgi atbalsots komponista daiļradē.…