Roberta Ķīļa ierosinātās reformas augstākajā izglītībā: izrādes iedarbīgums un tā cēloņi

Secinājumi
Ērvinga Gofmaņa dramaturģijas pieeja, lai arī tās galvenais fokuss ir interpersonālo attiecību pētīšana, var tikt izmantota politisko notikumu pētīšanai. Ar dramaturģijas pieejas palīdzību šī raksta ietvaros tika pētīts tas, vai Roberta Ķīļa augstākās izglītības reformu “izrāde” ir izdevusies, t.i., vai auditorija, kurai izrāde veltīta, tai ir noticējusi. Visvieglāk un efektīvāk to ir pētīt rakstu par attiecīgo notikumu komentāros, jo tie ir publiski pieejami un pētāmajiem (komentētājiem) nav zināms par novērotāja klātbūtni, tāpēc viņu paustos viedokļus nav ietekmējis novērošanas fakts.
Ar dramaturģijas pieejas palīdzību var petīt vairākus politisko notikumu aspektus, jo dramaturģijas pieejas terminoloģija ir ļoti plaša un piemērojama dažādām dzīves sfērām. Ja šajā rakstā apspriestais pētījums tiktu attīstīts tālāk, tajā tiktu pētīti arī uzbrukumi R. Ķīļa identitātei, pieņemot, ka, nākot klajā ar lielākajā sabiedrības daļā nepopulāru ierosinājumu, viņš sevi padarījis par marginalizētu un stigmatizētu indivīdu. Tiktu pētīti uzbrukumi viņa identitātei – no konkurentu, politisko komentētāju, ekspertu u.c. puses, kas izskanējuši plašsaziņas līdzekļos. Uzmanība tiktu pievērsta arī R. Ķīļa simboliskajām darbībām, ar kuru palīdzību viņš veido savu izrādi, taču to interpretācija nevarētu būt nekāda citāda, kā vien subjektīva.
Kopumā uzskatu, ka dramaturģijas pieeja var tikt veiksmīgi izmantota politisko notikumu pētniecībā, jo tā spēj sniegt atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem, piemēram, vai politiskās figūras komunikācija bijusi efektīva un sasniegusi mērķi, kādos veidos politiķa identitāte ir ievainojama, kā arī ļauj izsecināt, kas varētu būt komunikācijas veiksmes vai neveiksmes iemesli, uzklausot auditorijas vērtējumus. Tomēr jāatzīmē, ka pieejai raksturīgākās metodes nedod precīzus datus un iegūtie secinājumi lielā mērā ir atkarīgi no pētnieka interpretācijas.
…