Secinājumi
Izcils komponists, ievērojams arī kā diriģents, citu komponistu darbu lielisks interprets, publicistisku darbu autors.
No agrīnajām ietekmēm komponista daiļradē jāmin iespaidošanās no Vēbera, kura darbību iepazīst Drēzdenē, bet visvairāk gūst no Bēthovena mākslas.
Rīgas operteātrī īstenotais praktiskais darbs pozitīvi ietekmēja jaunā Vāgnera radošu darbību: viņš ieguva reālu diriģenta pieredzi, kas ļāva kļūt par vienu no nākotnes izcilākiem diriģentiem. Redzama arī interese par vēsturiskiem sižetiem, parāda dziļu izpratni par tiem. „Rīgas posms” arī radīja pārliecību, ka iespējams būtiski palielināt tradicionālo opersižetu loku un ietvert tēmas, kam internacionāla nozīme, nopietna problemātika, to noteica arī jaunās(provinces ) kultūras iepazīšana.
Kopumā atšķīrās no citiem tā laika komponistiem ar vēlmi iedziļināties darbos sižetiski, ar ārkārtīgi nopietnu attieksmi pret tiem, bija klaji atšķirīgs arī no citiem tā laika vācu komponistiem, arī no otras lielākās personības- Johannesa Brāmsa(1833-1897)- ar kura daiļradi autors iepazinies. Abu daiļrades iezīmē atšķirīgus, savā ziņā pat pretējus virzienus un tendences vācu klasiskās mūzikas attīstē.
Komponista darbu radīšanu spēcīgi ietekmējuši sociāliem apstākļi, īpaši tas izpaudies darbos Tannheizers, Rienci, Tristans uz Izolde. Nevar skatīt Vāgnera darbību šauri kā tikai vienai sabiedrības grupai piederošu, arī pats uzskatīja, ka mūzikai ir plašāks sociāls iespaids.
Piedalījies Drēzdenes sociālajā revolūcijā(1848), pamatā šīm revolucionārajām idejām bija mākslas ideāli, kas tai brīdī nelikās piepildāmi bez visaptverošas revolūcijas iespējas. To ietekmēja paša piedzīvotais- karaļa atteikums Saksijas operteātra reformām un Loengrīna izrādes atcelšana. Vairāk saprata revolūciju kā iespēju palielināt mākslas brīvību no finansiāliem līdzekļiem, jo pastāvīgi cieta no sponsoru atbalsta trūkuma un viņu garīgas aprobežotības. Sakarā ar M. Bakuņina uzskatiem vairāk atradās viņa personības, ne ideju iespaidā.
Vāgners pilnībā piederējis vācu kultūrai, ko parāda sižetu izvēles un aizrautība, ar kādu pie tiem strādāja., to parāda jaunības aizraušanās ar „Jaunās Vācijas” idejām, līdz ar katoliciskuma misticisma kritiku un viduslaiku idealizāciju. Vāgners, lai gan pabijis dažādās zemēs un iepazinis dažādās kultūras, palika uzticīgs visam vāciskajam., to parāda gandrīz visi izmantotie opersižeti.
No muzikālā viedokļa attīstījis operu- palielinājis orķestra nozīmi, operas dramaturģijā līdz ar ārijām un noslēgtiem ansambļiem lielu nozīmi ieguva dramatiskie skati ar caurviju muzikālu attīsti, šī vadmotīvu mija, maiņa vēlāk veido „bezgalīgo melodiju”, kas raksturīga vienīgi šim komponistam.
Meklējis iespēju apvienot mākslu ar poēziju, kritizēja tā laika operu ar koncentrēšanos uz muzikālo aspektu, šai sakarā kritizējis citus skaņdarus, kā Rosīni, Meierbēru, Spontini, pats arī smagi un objektīvi kritizēts un vērtēts, piem., no Čaikovska un Nikolaja Rimska- Korsakova(1844-1908) puses.
Uzskatu ziņā notikusi pāreja no naivi revolucionārām idejām par sabiedrības pārveidi mākslas vārdā līdz „reakcionārām idejām”, viļoties savos nepamatotajos uzskatos. To lielā mērā noteica Drēzdenes revolūcijas izgāšanās, reālais sabiedrības novērtējums
No citām kultūrām īpaši aizrāvies ar sengrieķu, to izmantojis sižetos un tēlu izveidē, vairāk tās ietekmē bijis jaunības gados. Darbā „Māksla un revolūcija”,kas nozīmīgs viņa mākslas, politisku uzskatu raksturojumam, apgalvojis, ka sabiedriskas iekārtas ideāls ir Senā Grieķija. Tai pašā darbā radikāli izteicies par mākslas nozīmi kapitālistiskajā sabiedrībā.
Ārkārtīgo rakstura stingrību un nesalaužamību parādījis, sarežģītākajā dzīves posmā Šveicē, kur bija bez materiāla un draugu atbalsta, sacerot vienīgo komēdiju Meistardziedoņi, kas atšķīrās uz visumā dramatisko darbu fona.
Nesakritības starp ideālistiskajiem mākslinieciskajiem uzskatiem un reālo dzīvi sakarā ar vēlmi pēc komforta un vēlmi darbu uzvešanai izmantot maksimālus materiālos līdzekļus, kas radīja materiālas problēmas-atkarību no sponsoriem, kas mocījušas gandrīz visu dzīvi.
Muzikālo uzskatu vainagojums bija Baireitas teātra izbūve, kas pēc komponista uzskatiem bija īstā, piemērotākā vieta viņa darbu uzvešanai. Tas kļuvis par savdabīgu „augstās mākslas” centru, tas ir īpatnēji, ņemot vērā māksliniekā briedušos uzskatus par mākslas tuvināšanu plašākām sabiedrības masām.
Kopumā raksturojams kā ārkārtīgi spilgta, pretrunīga personība ne vien mūzikas, bet arī sociālu, politisku uzskatu ziņā, to netieši paudis savos darbos. Muzikāli viens no vispār labākajiem skaņražiem, kura darbība jau raksturojama kā kultūras zīme.
…
