Eiropā un arī Latvijā ūdens izmantošanas politikā ir noteikti dažādi mērķi. Viens no tiem ir - nodrošināt cilvēku patēriņam paredzētās ūdens kvalitātes atbilstību EK direktīvā noteiktajiem standartiem par dzeramā ūdens kvalitāti (98/83/EC) [1]. Latvijā prasības dzeramā ūdens kvalitātei nosaka Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumi Nr 235 "Dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība", kas atbilst ES direktīvas par dzeramā ūdens kvalitāti prasībām 98/83/EC. Noteikumos atspoguļota direktīvas prasību pilnīga pārņemšana tās ieviešanas pārejas periodā līdz 2015. gadam [2].
Dzeramā ūdens kvalitāte ir ļoti svarīga, jo ilgstoša sliktas kvalitātes ūdens lietošana var izraisīt cilvēka organismā dažādas slimības.
Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā un Rīgā galvenā problēma ir palielināta ūdens cietība, paaugstināts metālu – dzelzs un, retāk, mangāna - saturs dzeramajā ūdenī [3]. Ūdensapgādes tīklu sliktā tehniskā stāvokļa dēļ ūdens kvalitāte (arī pēc dzelzs satura) pazeminās. Esošie ūdensapgādes tīkli ir izbūvēti no tērauda vai ķeta bez speciāliem pārklājumiem, tādēļ cauruļvadi korodē, un ūdens piesārņojas [4, 5, 6, 7].
Ūdens cietību veido kalcija, magnija un dzelzs jonu saturs ūdenī. Ūdens cietību izsaka parasti ar Ca2+ un Mg2+ jonu milimoliem vienā litrā ūdens – mmol/L – vai ar moliem vienā kubikmetrā ūdens – mol/m3. …