Hronikas vēstī, ka 1201.gadā Rīgu kā pilsētu dibinājis bīskaps Alberts no Lejassaksijas Bukshēvdenu dzimtas. Ar krusta karotāju palīdzību viņam izdevās pārvarēt vietējo iedzīvotāju pretestību un pagānisko līvu ciemu vietā nodibināt pilsētu, ko no trim pusēm ieskāva ūdens.
Kopš pašiem pirmssākumiem Rīga veidojusies kā tipiska Ziemeļeiropas viduslaiku pilsēta un 1282.gadā kļuva par Hanzas savienības locekli. No 13. līdz 16.gadsimtam Hanzas iespaidā Rīga attīstījās par dinamisku tirdzniecības pilsētu un deva saviem iedzīvotājiem daudzas brīvības un privilēģijas.
Atrazdamās starp Austrumiem un Rietumiem lielu tranzītceļu krustpunktā, Rīga vienmēr bijusi daudznacionāla pilsēta. Līdzās latviešiem un līviem tajā dzīvojuši arī vācieši, ebreji, krievi, poļi, igauņi, lietuvieši u.c.
Taču Rīga aizvien bijusi arī kaimiņvalstu interešu objekts. 1582.gadā Rīgu ieguva poļi, bet 1621.gadā to ieņēma zviedru karalis Gustavs Ādolfs un Rīga kļuva par lielāko tālaika Zviedrijas pilsētu. Vēlākā Ziemeļu kara rezultātā pilsēta uz gandrīz diviem gadsimtiem nonāca Krievijas impērijas sastāvā.
19. un 20. gs. mijā Rīgas iedzīvotāju skaits sasniedza 300 tūkstošus un gandrīz puse no tiem bija latvieši. Vācieši bija zaudējuši savu ietekmi valsts pārvaldē, taču sekmīgi darbojās saimnieciskajā dzīvē līdzās ebrejiem, krieviem un latviešiem.
Rīgas 700 gade 1901.gadā tika atzīmēta ar grandiozu jubilejas izstādi, kuras 40 paviljonos tika atspoguļoti rūpniecības un amatniecības sasniegumi. Tā demonstrēja Rīgas izaugsmi un izraisīja straujas izmaiņas visās tautsaimniecības nozarēs. Būtiskas pārmaiņas bija vērojamas gan jaunuzcelto namu fasādēs, gan skatlogos izliktajās precēs, gan apģērbos. Mēbeles, trauki, grāmatu vāki, plakāti – it viss izskatījās citādāk nekā vēl pirms pāris gadiem. "Jaunā garša", kura jo īpaši noteica toni pēc lielās izstādes, patiešām bija kas jauns un kļuva Rīgai nozīmīga.
…
