Jau daudzus gadsimtus Rīgas pilsēta pastāv Daugavas krastos. Ne velti dzejiski tāpēc par to saka – “sirmā Rīga”. Vairākkārt pārcietusi kara briesmas, Rīgā allaž atdzimusi no jauna, vēl diženāka nekā agrāk.
Rīgas pilsētas sākumi ilgi bija tīti neziņā. Skaidrs ir vienīgi tas, ka izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis – atrašanās Austrumeiropas ļoti nozīmīgā Daugavas satiksmes un tirdzniecības ceļa noslēgumā – uzspiedis savu zīmogu Rīgas pilsētas attīstībai. Daudzus gadsimtus pilsēta bijusi svarīgs Austrumeiropas tirdzniecības centrs, kamēr amatniecība tur lielā mērā bija pakārtota Rīgas tirdzniecības un tirgotāju interesēm.
Vairākus gadsimtus visas vadošās pozīcijas Baltijas ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē atradās vācu feodāļu un namnieku rokās.
1200.gadā pāvests Inocents III izdeva bullu, kurā pasludināja krusta karu pret Livoniju. Vācu nodoms bija saņemt savās rokās Daugavas ceļu un pakļaut Livonijas zemes savai varai. Savervējis krusta karotājus Gotlandē, jaunieceltais Livonijas bīskaps Alberts 1200.gadā ieradās Livonijā. Sākumā viņš apmetās Ikšķilē, bet drīz vien mēģināja nostiprināties Rīgas ciemos. Ar viltu un varu viņam izdevās iegūt no lībiešiem zemes gabalu pie Rīgas upes blakus Rīgas tirgotāju un amatnieku ciemiem.
Latviešu Indriķa Livonijas hronikā lasām: “Lībieši ierādīja bīskapam pilsētas vietu, kuru viņi nosauca par Rīgu…” Te bīskaps Alberts 1201.gadā cēla savu pili – cietoksni un apmešanās vietu krusta karotājiem. Bīskapa pili uzcēla Rīgas upes labajā krastā, tagadējās Jāņa baznīcas tuvumā. Līdzās uzcēla pirmo Rīgas baznīcu, ko nosauca par Marijas baznīcu.
1202.gadā tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis pēc templiešu bruņinieku ordeņa parauga. Šāda militāra organizācija bīskapam bija nepieciešama, lai piespiestu vietējos iedzīvotājus kristīties un pakļautu tos savai varai. Bez pastāvīga karaspēka bīskapam nebija cerību iekarot Livoniju. Dibinādams ordeni, bīskaps cerēja, ka karaspēks būs viņam paklausīgs.…
