Jaunā strāva Latvijā.
19. gs. 90. gadu latviešu inteliģence apzinājās, ka tautiskās atmodas laikmeta jaunlatviešu idejas neatbilst jaunajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Bija izaugušas pilsētas, attīstījās rūpnieciskā ražošana, sabiedrība bija kļuvusi citāda. Latvieši vairs nebija viendabīga zemnieku tauta, bija radušies strādnieki, uzņēmēji, inteliģence, vidusšķira.
Par Jaunās strāvas aizsācēju var uzskatīt Eduardu Veidenbaumu. 1886. gadā deviņpadsmitgadīgais jauneklis sarakstīja rakstu "Gabals iz tautsaimniecības" , kurā popularizēja K. Marksa uzskatus.
Jaunās strāvas ideju attīstība rodama Tērbatā, kur 19. gs. 80. gados studēja vairāk nekā 200 latviešu. 1890. gadā students Aleksandrs Dauge nolasīja priekšlasījumu par vēstures gaitu no K. Marksa teorijas viedokļa. Vēlāk studenti sāka izdot rakstu krājumu "Pūrs". Jaunstrāvnieki rīkoja "jautājumu vakarus", kur notika ieinteresētas pārrunas par visdažādākajiem jautājumiem.
Rietumeiropā 19. gs. otrajā pusē ar sociālisma idejām aizrāvās galvenokārt izglītotie cilvēki, kuri saskatīja pastāvošo netaisnību un vēlējas uzlabot strādnieku dzīvi. Arī Latvijā interese par jauno virzienu vispirms radās literātu, studentu un ģimnāzistu vidē. Būdami Šveicē un Vācijā, lat vieši tikās ar vācu sociāldemokrātijas vadītājiem, atveda no turienes sociālistisko literatūru.
Tā radās latviešu demokrātiskās inteliģences grupa, kas izplatīja jaunu virzienu domāšana un pasaules uztverē un kļuva pazīstama ar nosaukumu - Jaunā strāva.
…