Orientālisma aktualitāte un tā radītie esošie pārpratumu draudi īpaši aktuāli kļuva pēc Edvarda Saida grāmatas „Orientālisms” iznākšanas 1978. gadā. Šis darbs radīja pietiekoši plašas diskusijas, lai arī sākotnēji tādas netika paredzētas. Tā rezultātā aktualizējās orientālisma problēma, lielā mērā tika pārvērtēta daudzu zinātnieku akadēmiskā darbība un veidojās arī Saida kritiķi un piekritēji. Šī iemesla dēļ, referātu sākšu ar nelielu apkopojumu, par to, kas ir orientālisms un kā Saids to skaidro.
Rietumu sabiedrību tas ietekmēja, pirmkārt, kopumā, jo lika pārdomāt pašos pamatos, kāds ir rietumnieku skatījums uz austrumiem un vai tas ir objektīvs. Šī grāmata gan nesniedz konkrētus reālus piedāvājumus orientālisma problēmas risināšanai, jo, kā vēlāk atzina pats autors, orientālisma problēmas ir tikai palielinājušās, nevis samazinājušās laika gaitā. Orientālisma rietumu kritiku, manuprāt var dalīt divās daļās, jo pastāvēja atšķirīgas reakcijas un Saida grāmatu, atkarībā no akadēmiskās vides.
Pret Saidu tiek vērsta arī bieži vien pamatota kritika, kam ir atšķirīgas iezīmes Eiropā un Amerikā. ASV akadēmiskās debates par Saida grāmatu neizvērtās pārāk plašas, taču šai grāmatai bija tālejošs iespaids uz it īpaši Tuvo Austrumu pētniecību ASV, kas lika pārvērtēt jau esošās pētniecības pieejas. Nākamie zinātnieki jau mēģināja pētīt austrumus, ņemot vērā Saida apsvērumus.
Eiropā reakcija uz šo grāmatu bija izteikti atšķirīgi. Līdzīgas diskusijas jau bija bijušas un katram no Tuvo Austrumu pētniekiem jau bija izveidojies savs priekšstats par rietumu un austrumu pasaules attiecībām un mijiedarbību. Eiropā daudzi mēģināja kritizēt Saidu par nepārdomātu literatūras izvēli un šauru skatījumu uz šo disciplīnu.…