Secinājumi.
Visos trijos darbos ir spilgti iezīmēti romantiskie tēli, kuri sižeta darbības laikā piedzīvo jūtas, ko dēvē par mīlestību. Katrā darbā ir savas īpatnības un iezīmes, piemēram, Šillera darbā Kārlis ir palicis par bandas vadoni, kas nes postu, bet to uzzinot viņa izredzētā turpina viņu mīlēt. Gētes darbā Verters ir iemīlējies drauga sievā, kas principā vispār nedrīkstēja notikt, un saprotot, ka mīlestība ir nelaimīga izbeidz savu nelaimīgo dzīvi ar pašnāvību. Bairona varonis pārdzīvo to, ka ir iemīlējis ašas māsu, tādejādi izdarot asinsgrēku un vaino sevi mīļotās nāvē. Gaida savu liktenīgo stundu, kas nāk kā atpestīšana.
Katra darba forma arī ir atšķirīga – Šilleram ir luga, Gētem darbs ir sarakstīts vēstuļu veidā un tikai vietām autors ir kaut ko piemetinājis arī no sevis, Baironam ir poēma. Tomēr ir, manuprāt, divas lietas, kas apvieno visus darbus: pirmkārt tā ir mīlestība, ko jūt visu darbu varoņi un otrā ir nāve, ko piedzīvo katrs no mīlētājiem. Nevienā no darbiem nav laimīga atrisinājuma, bet gan nāve, kas ir risinājums visā problēmām.
…