Augsnes baktērijas nosacīti var iedalīt četrās funkcionālajās grupās. Visvairāk ir noārdītāju 1– tās ir baktērijas, kas patērē vienkāršus, nelielus ogļhidrātus, kā sakņu izdalītās vielas un pārvērš augsnes materiālā ieslēgto enerģiju citiem augsnes barības ķēdes dalībniekiem pieejamā formā. Daudzas noārdītājbaktērijas spēj noārdīt pat pesticīdus un augsni piesārņojošas vielas, tādā veidā to attīrot. Īpaši liela nozīme noārdītājbaktērijām ir barības vielu imobilizēšanā: tās notur barības vielas, kā, piemēram, slāpekli, augsnes sakņu horizontos2, ieslēdzot tās savās šūnās.
Otra grupa ir mutuālisti – baktērijas, kas veido noteiktas attiecības ar augstākajiem augiem. No mutuālistēm vispopulārākās ir slāpekli fiksējošās baktērijas, par kurām tad arī pastāstīšu izvērstāk.
Trešā lielākā grupa ir augsnes patogēni. Izplatītas patogēnās baktērijas ir Xymomonas un Erwinia sugas, kā arī Agrobacterium, kas izraisa augu pangu veidošanos.
Ceturtā grupa ir brīvi dzīvojoši litotrofi jeb hemoautotrofi – autotrofas (pašbarojošas) baktērijas, kas sev nepieciešamo enerģiju iegūst, metabolizējot neorganiskas vielas, kā sēru, slāpekli, dzelzi vai ūdeņradi. Jāatzīst, ka arī mutuālistes nereti izmanto šādu metabolisma veidu un spēlē nozīmīgu lomu slāpekļa aprites ciklā un tajā pašā augsnes piesārņojuma noārdīšanā, taču šīs baktēriju grupas dalībniecēm obligāta prasība ir brīvi dzīvojoša, ar makrofītiem nesaistīta forma. Šai grupai pieder slavenās dzelzs baktērijas, kas veido dzelzsrūdu, sēra baktērijas un citas.
Visu četru grupu baktērijas ietekmē ūdens un barības vielu apriti, slimību rašanos un nomākšanu, tādējādi piedaloties augsnes procesu līdzsvarošanā. Interesanti, ka dažas baktērijas ietekmē ūdens kustību, izdalot vielas, kas palīdz augsnes daļiņām salipt un veidot augsnes piciņas (ar diametru 2-200m). Šie stabilie veidojumi uzlabo ūdens iesūkšanos augsnē un arī augsnes spēju ūdeni noturēt uz vietas, lai tas neizplūstu cauri funkcionālajiem augsnes slāņiem kā sietam. …
