Rēzeknes pilsētas izpēte. Lietuvas Republikas un Latvijas Republikas salīdzinošā analīze

Dabas resursi.
Rēzeknes teritorijā nav valsts nozīmes dabas objektu. Rēzeknes upe, Kovšu ezers, pilsētas parki un skvēri ir nozīmīgi pilsētas tēla un plānojuma struktūras elementi. Rēzeknes upes kopgarums pilsētas robežās ir apmēram 10km. Upe ir līkločaina, ar atsevišķiem asiem līkumiem. Dažās vietās upes krasti tiek izskaloti. Ēkās un būvēs postoši plūdi nav novēroti. Pagātnē upes gultne ir iztaisnota viduslaiku pilsētiņas rajonā un pilsētas austrumu daļā. Kovšu ezera platība ir 22 ha. Kopā pilsētas ūdens baseinu teritorija ir 41 ha.
Rēzeknes pilsētā atrodas divas Mežaparku teritorijas (30 ha) – Vipingā un pilsētas nomalē A.Upīša un Lauku ielas rajonā. Pilsētā ir viens skvērs un divi parki. Zaļā zona – apstādījumi un meža parka teritorijas aizņem no pilsētas teritoijas 8.043%. Rēzekne ir bagāta ar ielu koku stādījumiem. Pilsētā atrodas divas retas koku sugas – valsrieksta koks (6 koki) un sarkanais ozols (2 koki). Atbrīvošanas alejā ir vēsturisks objekts – Trīs ozoli, kurus 1937.gadā ir stādījuši valsts vīri.
Vēsture.
1285.gadā Rēzekne pirmo reizi minēta rakstos ar nosaukumu „Rositten”.
No 13. līdz 16. gs. – Livonijas valsts pils novada centrs;
No 1582.gada Rēzekne bija Polijas – Lietuvas kņazistes sastāvā;
1772.gadā pēc Polijas pirmās dalīšanas Rēzekne kļuva par Krievijas impērijas daļu. Apriņķa pilsētas tiesības piešķirtas 1773.gadā. Sākotnēji Režica bija Pleskavas guberņas sastāvā, 1777.gadā tā nokļuva Polockas guberņas sastāvā, bet 1802.gadā kļuva par vienu no Vitebskas guberņas apriņķa centriem.
1917. gadā – atdalīšanās no Vitebskas guberņas, lai kopīgi (Latgale, Kurzeme, Vidzeme) izveidotu neatkarīgu Latvijas valsti. …