Viens no nozīmīgākajiem cilvēka talantiem ir spēja pārliecinoši runāt jeb citiem vārdiem sakot runas dāvanas. Jau no seniem laikiem zinātni, kas saistīta ar dažādiem publiskās runas jautājumiem sauc par retoriku. Vārds retorika veidots no diviem grieķu vārdiem: “rhetor” kas nozīmē orators un “orare”, kas nozīmē runāt , vēstīt.
Retorika – tā ir teorija par izteiksmīgu runu, par runātā vārda iedarbīgumu, par publiskās runas veidiem un formām. Svešvārdu vārdnīcā vārds retorika skaidrots šādi: teorija par runas mākslu un skaisti, reizē tukši un mazsaturīgi vārdi.
Tā kā retorikas sākumi meklējami jau pirms mūsu ēras, tad nav brīnums, ka tā ir gan slavēta, gan pelta.
Tā kā jebkura uzstāšanās ir psiholoģiska problēma, tad retorika jebkurā gadījumā ir cieši saistīta ar psiholoģiju. No tā, cik pilnīgi un dziļi katrs partneris spēj saprast otru ir atkarīga saskarsmes efektivitāte. Publiska uzstāšanās ir līdzvērtīga aktiera mākslai, tāpēc nav brīnums, ka cilvēks, kas ikdienas sarunās ir drošs par sevi un labs sarunu biedrs, samulst, viņam sāk trīcēt balss, ka arī kustības kļūst nekoordinētas.
Runa un valoda savā starpā cieši saistītas, tāpēc arī retorika cieši saistās ar valodas kultūru. Oratoram tāpat ka rakstniekam izteikšanās līdzeklis ir valoda. Rakstnieks J. Jaunsudrabiņš savā miniatūrā “ Valodas lokanība” raksta par valodu: “ Cik tā kuram ir bagāta, tik liela ir viņa māksla. Viena un tā pati valoda, bet cik daudzējādi to var izmantot. Vārds paliek vārds, teikums paliek teikums, un tomēr katram rakstniekam tie ir savi. Lasītājs nevar sev izskaidrot, kas tā par burvību, kas viņu dažreiz šūpo kā vālodzes šūpulī, lasot pavisam vienkāršu tēlojumu.”
Tā kā viens no galvenajiem retorikas mērķiem ir atklāt prāta spējas, kā arī dot saprātam un tikumam pienācīgu ievirzi un modināt klausītāja dvēselēs cieņu pret labo un cildeno, tāpēc arī retorika un ētika ir savstarpēji saistīti jēdzieni. Tomēr jau XX. gadsimtā, kā arī XXI. gadsimtā klausoties mūsu oratoru runas esam spiesti secināt, ka viņu runa nav ne pareiza, ne ar ziņu veidota. Mūsdienu oratori retoriku pārvērtuši par skaistu, tukšu vārdu virknējumu, kam atbilst Zālamana pamācība: “ Gudra cilvēka mēle padara viņu mīļu, bet neprašas mute izverd tukšas pašiedomības pilnu negudrību.” Mūsdienu cilvēku attieksme pret runāto vārdu ir duāla, jo zinām, ka nevaram ticēt tam, ko saka politiķi un valdības pārstāvji, bet tomēr noticam.…
