Parasti slimo cilvēki pēc 40 gadu vecuma sociāli attīstītās valstīs. Jaunākiem par 30 g.v. tas ir reti, bet rietumu pasaulē pēc 60 gadu vecuma slimo pat 20 līdz 50%. Āfrikā un Japāna sastop reti. Veicinošie faktori – šķiedrvielām nabadzīga diēta, mazkustīgs dzīvesveids.
Lielākā daļa slimnieku paliek asimptomātiski visu mūžu un bojājumi parasti tiek atklāti nejauši. Tikai 20% gadījumu ir klīniskie simptomi, bet komplikācijas novēro apmēram 1/10 000 gadījumu. Apmēram 1-2% šo slimnieku tiek hospitalizēti, bet 0,5% nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Solitārus divertikulus var atrast dažādās resnās zarnas daļās, parasti resnā zarnas labajā pusē. 95% gadījumu divertikuli likalizējas sigmā. Divertikulu izmēri ir dažādi – no dažiem mm līdz 27 cm( biežāk 0.5-1 cm diametrā).
Patoģenēze.
Divertikuls ir akls gremošanas trakta izvirzījums jeb maisiņš( hernia), ko izkāj gļotāda, kas ir savienota ar zarnu lūmenu. Iedzimtu diverikulu gadījumā divertikulu veido visi trīs zarnas sienas slāņi( mucosa, submucosa un muscularis propria) un tie nereti sastopami colon ascendens. Histoloģiski divertikula siena ir plāna un sastāv no saspiestas vai atrofiskas gļotādas, sakompresētas submukozas un muscularis propria visbiežāk vispār nav. Cikulārajā muskuļu slānī ir hipertrofija. Iegūtie divertikuli var būt barības vadā, kuņģī un duodenumā, bet visbiežāk tie ir colon kreisajā pusē, it īpaši sigmā. Parasti divertikuli ir multipli un to sauc par divertikulozi.
Divertikulozes attīstība saistīta ar diviem faktoriem:
1.resnās zarnas sienu vājums. Vājie punkti parasti ir starp teniae coli( longitudinālie muskuļi)
2.ausgts intraluminālais spiediens. Uzskata, ka šķiedrvielu trūkums uzturā samazina fēču daudzumu, kam nepieciešamas lielākas peristaltikas kontrakcijas. Taču daudziem pacientiem ar divertikulozi nav šīs pārmaiņas, taču spēcīgākas peristaltikas kontrakcijas ir saistīta ar biežāku klīnisku divertikuozes manifestāciju.
Klīnika.
80% gadījumu slimība ( pirmos 5 gadus?) norit asimptomātiski. Visbiežāk pirmais simptoms ir kolikveida sāpes vēdera lejasdaļā kreisajā pusē, kuras pavada caurejas vai aizcietējumi un meteorisms. Dažkārt var palpēt sāpīgu colon descndens. Reizēm ir drudzis.Retos gadījumos var būt minimāls hronisks vai intermitējošs asins zudums un vēl retāk masīvas hemorāģijas. Ja nav komplikāciju, labarotoriskajā atradnē īpašu izmaiņu nav. Diagnozes precizēšanai nepieciešams izdarīt irigoskopiju vai kolonoskopiju.
Dif-dg.
1.kairinātas zarnas sindroms
2.ginekoloģiskās saslimšanas
3.uroloģiskās saslimšanas
4.laktāzes nepietiekamība
5.resnās zarnas audzēji
6.nespecifiskais čūlainais kolīts
7.krona slimība
8.išēmsks kolīts
Diagnostika.
Labratoriski bieži ir leikocitoze un urīnā proteīni un baltās asins šūnas, taču tas ir nespecifiski.
vēdera pārskata rtg var parādīt ekstraluminālu gāzi, paplašinātu colon vai colon gļotādas bojājumus, taču šiem izmeklējumiem ir lielāka nozīme dif-dg noteikšanā
DT var noteikt divertikulus un abscesus
bārija klizma ir laba, ja to uzmanīgi pielieto
neviena no šīm metodēm nav 100% jutīga vai specifiska
kolonokopiju it kā labāk neveikt, jo ir perforācijas izraisīšanas risks, izņēmums ir ja galvenās diagnostiskās hipotēzes ir audzējs vai iekaisīga zarnu slimība.…
