„Renesanse (fr. renaissance, it. rinascimento – atdzimšana) - straujš kultūras attīstības periods Rietumeiropā viduslaiku beigu posmā (Itālijā 14.-16. gs., citās valstīs 15. gs. beigas un 16. gs.)” [1., 236]. Nosaukums apzīmē kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkas kultūras atdzimšanu. Šis periods iezīmējās ar humānisma estētiskām idejām, dažādiem zinātniskiem un ģeogrāfiskiem atklājumiem. Visspilgtāk Renesanse izpaudās tēlotājmākslā un arhitektūrā, bet arī citos mākslas virzienos, tajā skaitā arī mūzikā.
Renesanses iezīmes Spānijā var skaidri saskatīt 16. gadsimtā, bet priekšnosacījumi šim laikmetam veidojas daudz agrāk. Siglo de Oro, jeb zelta laikmets- tā sauc spāņu Renesansi, spožu laikmetu, kas aptver laika posmu no 15. gadsimta otras puses līdz 17. gadsimta vidum. Renesanses laikmets Spānijā saistīts ar daudziem ievērojamiem rakstnieku, dramaturgu, gleznotāju, mūziķu vārdiem, ar mākslas virzienu dažādību. (8.) Agrīnās Renesanses literatūra iezīmējās ar itāļu ietekmi un bruņinieku romāna uzplaukumu. Ievērojamākie Renesanses rakstnieki Spānijā ir Garsilaso de la Vega, Lope de Rueda, pie vēlīnās Renesanses pieskaita arī tādus izcilus rakstniekus kā Lope de Vega, Tirso de Molina, Luiss Gongora, Migels de Servantess Saavedra un citus. (7.) 16. gadsimtā Spānijā veidojas līdzīga Itālijai manierisma skola, kuru pārstāv skulptors Alonso Berrugete, gleznotāji Luiss de Moreless, Velaskess un El Greko. Par galma portretu pamatlicējiem Spānijā ir uzskatams Alonso Sančess Koeljo un viņa audzēknis Huans Pantoha de la Kruss. (7.) …