Ar renesansi plašā nozīmē saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu - kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz "jauno laiku" kultūru. Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaikiem uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā arī nespēj īsā laika sprīdī pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (14. gs. sākumā) renesanses idejas attīstījās Itālijā(pielikumā 1.attēls) stāvēja varenas, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā bija visaugstāk attīstīta zinātne. Pakāpeniski notika pievēršanās antīkās literatūras un mākslas studijām, tātad, - aizsākās pasaules vērtību sistēmas pārvērtēšana. 15. gadsimta beigās jauno ideju strāvojums izplatījās arī citās Eiropas zemēs. Priekšstats par renesansi kā par stilu var rasties, iepazīstot visus tā laika mākslas veidus, it īpaši itāliskajā aspektā, jo Itālija ir zeme, kur renesanse guvusi vistipiskāko izpausmi un kuras sasniegumi kalpojuši par etalonu citu zemju šā perioda māksliniekiem. Kāpēc tieši Itālija kopumā un Florence kļūst par Renesanses – jaunās kustības šūpuli? Par to mūsdienās tiek izteikti dažādi viedokļi.
1. Itālijā saglabājās redzamas un taustāmas atmiņas par savu aizgājušo laiku varenību ( piem., drupas), kas tā laika dzīvi saistīja ar pagātni. Renesanses laikmetā pieauga interese par Senā Romas civilizāciju, kas stimulēja domātājus atdarināt klasiskās kultūras paraugus.
2. Galvenajam viduslaiku intelektuālajam spēkam – sholastiskajai filosofijai – Itālijā nebija lielas ietekmes. Kaut arī daudzi itāļi bija slaveni teologi, tie galvenokārt darbojās Ziemeļeiropā ( piem., Akvīnas Toms ). Renesanse Itālijā 14. gs., aizpildīja intelektuālo vakuumu.
3. Florences sociālā stabilitāte bija atkarīga no tās republikāniskās pārvaldes saglabāšanas, tāpēc dabiska bija laikabiedru vēršanās pie republikāniskās Romas ( vēstures, literatūras, valodas un citu kultūras nozaru ) izpētes.
4. Florences ekonomiskais uzplaukums radīja brīvo laiku un līdz ar to arī vajadzību pēc literatūras un mākslas. Kultūras un tēlotājmākslās mecenātismu florencieši uzskatīja par labu bagātības “pārpalikuma” izmantošanas veidu.
5. Līdz ar Bizantijas krišanu sākās grieķu valodu protošo intelektuāļu ienākšana Rietumos. Itālija atradās tuvu Konstantinopolei, un daudzi bēgļi no tās apmetās Florencē. Grieķu mākslas atdzimšana bija neizbēgama, tā radīja arī interesi par grieķu klasiku kopumā.
Renesanses laikmetā pievēršanās jaunajām idejām notika ciešā saistībā un vienotībā ar izglītības attīstību, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu iespējama. Savukārt izglītības attīstība savijās kopā ar humānisma (atvasinājums no latīņu vārda humanus - cilvēcīgs) kustības izvirzītajām vērtībām.…
