Renesanse bija atdzimšanas laikmets, tajā attīstījās kultūras virziens, kas aizsākās Itālijā jau 14.gs., bet citās Rietumeiropas valstīs – 15. un 16.gs. Renesanses laikmets radīja dzīvi apliecinošu pasaules uzskatu, izcilus reālistiskās mākslas darbus. Renesanses laikmetam raksturīgs tas, ka notika lieli atklājumi daudzās dzīves sfērās, radās interese par senās Grieķijas un Romas mākslu un kultūru. Tā laika ievērojamākie zinātnes un mākslas pārstāvji ir Petrarka, Bokačo, Koperniks, Džordano Bruno, Mikelandželo, Rafaels, Leonardo da Vinči un daudzi citi.
Terminu ‘renesanse’ (it. rinascimento – ‘atdzimšana’) sāka lietot Dž.Vazāri savā darbā, kas tika sarakstīts 1550.gadā “Ievērojamāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”, runājot par 15. – 16.gs. Itālijas tēlotāju mākslu, jo uzskatīja, ka šajā periodā māksla piedzīvoja īpašu uzplaukumu pēc ilga pagrimuma perioda viduslaikos. Tomēr tikai 19.gs. šo terminu sāka attiecināt uz visu 15. – 16.gs. Itālijas kultūru.
Itālijā 15.gs. politiski un ekonomiski varenākās bija sešas valstis: Venēcijas un Florences republikas (tur pie varas ilgu laiku bija Mediči dzimta, 1434. – 1494.g.), Milānas, Ferāras un Savojas hercogistes, kā arī Neapoles karaliste. Taču kultūras ziņā daudz nozīmīgākas bija tieši mazās valstiņas (tādas kā, piemēram, Urbino, Mantuja, Rimini un daudzas citas).
15.gs. vidū Florencē tika nodibināts humānistu pulciņš, ko nosauca par “Platona akadēmiju”. Par akadēmijas vadītāju kļuva viens no tā laikmeta aktīvākajiem humānistiem Marsīlio Fičīno. Platona akadēmijas idejas ietekmēja Itālijas renesanses ievērojamāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu, piemēram, Pjēro della Frančeskas, Botičelli, Mikelandželo un citu mākslinieku jaunradi.…
