Džoto di Bondone (1267 – 1337)
13.gs beigās Itāļu mākslā ienāca ģēnijs, florenciešu gleznotājs, kuram izdevās salauzt bizantiešu konservatīvismu, izkļūt jaunā pasaulē, pārņemot gotikas skulptūru dzīvīgumu arī glezniecībā. Uzskatāms, ka ar šo mākslinieku sācies pilnīgi jauns laikmets mākslā, ko dēvē par Protorenesansi.
Ietekme, skolotāji.
Glezniecības manieri pārņēmis no Bizantijas meistariem, bet savus centienus un uzskatus no ziemeļu katedrāļu tēlniekiem.
Problēma, tās risināšana.
Problēma – Perspektīvas, dzīvīguma, dabiskuma, telpiskuma izjūtas trūkums.
Risinājums - Džoto māksla ir novatoriska no tehnikas un krāsu sastāva izvēles viedokļa. Senās sienu glezniecības tehnikas (al secco) vietā viņš sāka lietot jaunu tehniku (al fresco), kad gleznojums tiek veidots uz svaiga apmetuma, krāsai bez līmes piedevas iesūcoties vēl mitrajā kaļķu masā. Džoto jaunievedums ir arī gaišās, dzidrās krāsas. Džoto ir mēģinājis ieviest arī pareizu perspektīvisku attēlojumu, tomēr tas vēl ir tikai pirmais solis šajā virzienā.
Bilžu raksta vietā mākslinieks tagad varēja radīt ilūziju, ka Bībeles sižets risinās tieši skatītāja acu priekšā. Viņš prata savus tēlus piesātināt ar dziļām, cilvēciskām jūtām. Darbos tiek ietverti arī simboli, jo par galveno vairs netiek izvirzīta teksta aizstāšana ar bezemocionālu „bildi”. Viņam daudz nozīmēja arī tas, kādu iespaidu viņš atstāj ainas vērotājiem.
Jau pēc pusotra gadsimta Džoto māksla bija pilnībā pārvērtusi glezniecību. Senā bizantiešu maniere piepeši šķita nedzīva un no modes izgājusi. Mākslinieki laika gaitā arvien aizrautīgāk nodevās dabas studijām. Skatītāji mākslinieku darbus sāka vērtēt pēc to dabiskuma. Viņi gribēja izpētīt optiskās uztveres likumsakarības un iepazīt cilvēka ķermeņa uzbūvi tik labi, lai savā mākslā varētu līdzināties senajiem grieķiem un romiešiem. Un šis interešu pagrieziena punkts iezīmēja viduslaiku mākslas norietu.
Galvenie darbi, to raksturojums.
Par slavenākajiem darbiem tiek uzskatīti viņa sienu gleznojumi, jeb freskas Padujā, kur tiek attēlotas ainas no Dievmātes un Kristus dzīves.
Džoto gleznojumos nav izsmalcinātu detaļu, zīmējums ir skaidrs un precīzs, žesti izteiksmīgi un to visu vēl papildina plastisks formas modelējums, ko mākslinieks novatoriski panācis, iezīmējot personāžu apģērbu krokas ar attiecīgā krāsu laukuma vistumšāko toni un pretstatot tam visgaišākos laukumus. Džoto pilnīgi atmetis Bizantijas mākslai tipisko stilizāciju, gotikai raksturīgo figūru stāju uz pirkstgaliem un pievērsās stabilitātes un materialitātes principu apguvei. Cilvēki Džoto mākslā ir drukni, stāv taisni un stingri uz zemes. Kompozīcijās tiek ienesti arī ainavas motīvi, kas iezīmē reālo vidi un palīdz radīt dabiskuma izjūtu.
Freska fragments Ticība (attēlota matrona ar krustu vienā un pergamentu otrā rokā) – Saskatāma līdzība ar gotikas tēlnieku darbiem, vienīgā atšķirība, ka tā nav vis statuja, bet gan glezna, kas spēj atstāt apaļskultpūras iespaidu. Var saskatīt perspektīvu, gan roku pozīcijā, gan tērpa krokojumā, gan kakla modelējumā. Džoto spējis no jauna atklāt, kā plaknē radāma telpiskuma ilūzija, ko nav spējis neviens tūkstoš gadu garumā.
Freska Kristus apraudāšana. Tās kompozīcijas centrā attēlota Marija, kas ar izmisīgu sāpju pilnu skatienu lūkojas Kristus nedzīvajā sejā. Uz Marijas un Kristus dramatisko pozu savus skatienus vērš nemierīgais ļaužu pulciņš, kuram mākslinieks atradis daudzveidīgus dabiskus, satraukuma pilnus žestus, īpaši akcentējot apustuļa Jāņa dedzīgo tiekšanos pretim Kristum. Viņš noraidīja Seno Austrumu mākslinieku priekšstatus, par to, ka sižeta skaidrības labad katra persona jāparāda pēc iespējas reljefāk. Attēloto personāžu izmisumu Džoto atklāj tik pārliecinoši, ka tas izpaužas ne vien vaibstos, bet arī priekšplānā pret mums ar muguru novietoto cilvēku pozās.
Freska Jūdasa skūpsts izceļas ar īpaši izteiktu dramatisma izjūtu. Šis gleznojums veidots kā daudzfigūru kompozīcija, kur raibā, kustīgā pūlī ap ainas galvenajiem varoņiem sapulcējušies gan Kristus mācekļi, gan romiešu apsardzes vīri. Gleznojuma centrā stāv mierīgais, nosvērtais, pašcieņas pilnais Kristus, ko apskauj liekulīgais nodevējs Jūdass. Pavērojot abu galveno personāžu precīzi atveidotos profilus, jau kļūst skaidra darba galvenā ideja, ko emocionāli vēl pasvītro Džoto pielietotais simboliskais tēlojums - Jūdasa apmetņa gleznojums dzeltenos toņos (dzeltenā krāsa viduslaikos simbolizēja nodevību).
Sekotāji.
Florences meistara novatoriskās idejas pārņēma visi nākamie gleznotāji.
…
