Ar renesansi plašā nozīmē saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu - kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz "jauno laiku" kultūru.
Kopumā, runājot par renesanses laikmeta dižajām pārmaiņām un to attīstību, kas ilga vairāku gadsimtu garumā, var izdalīt vairākus atsevišķus un tomēr savā starpā saistītus laika posmus. Dažādās Eiropas zemēs šie posmi nenoritēja vienā un tajā pašā laikā - lielas atšķirības ir starp Itāliju un pārējo Eiropu.
Ilgus gadsimtus Itālijā pazina tikai it kā sastingušo bizantiešu meistaru glezniecību (ikonu glezniecību), nu, ietekmējoties no humānisma aizsāktā antīkā mantojuma pārvērtēšanas, notika atgriešanās pie antīkajām tradīcijām, protams, tās piemērojot jaunā laikmeta vajadzībām.
Renesanses glezniecībā horizontālā līnija nav tik daudz robeža, kas nodala zemi no debesīm, piemēram kā viduslaiku glezniecībā, bet gan drīzāk līnija, kas tās savieno. Lielu nozīmi spēlē arī renesanses laikmetā atklātā perspektīvas attēlošana, jo tieši uz horizonta līnijas atrodas perspektīvas līniju krustpunkts, tādējādi horizonts iegūst ne tikai optisku funkciju, bet arī kļūst par redzes pievilkšanas līniju. Renesanses laika mākslas darbā jaušams dziļums un telpiskums (trīs dimensijas). Te galvenais virzošais spēks ir perspektīva, kas palielina vai samazina figūru, nosaka tās dominanti pār telpu vai arī pakļautību tai. Renesanses glezniecībā galvenais atskaites punkts ir skatītājs - atbilstoši tam, cik objekts tuvu vai tālu atrodas no priekšējā plāna. Ja viduslaiku gleznojums bija plakanisks, tad renesanses mākslas darbam piemīt dziļums, un, raugoties šajā mākslas darbā šķiet, ka raugāmies citā reālā pasaulē caur tādu kā caurspīdīgu aizkaru - līdzīgi kā telpā, kas atrodas aiz spoguļa virsmas. Ne velti renesanses gleznotāji tā aizrāvās ar spoguli, jo tas pārsteidza ne tikai ar to, ka deva ideālu priekšmetu atspulgu, bet arī iespaidīgi bija tas, ka šie priekšmeti atspoguļotajā telpā reāli neeksistēja.
Renesanses kultūras galvenais mērķis bija ne tikai vēršanās pie reālās pasaules, bet arī patiesa dabas atdarināšana. Izmainījās arī mākslas darba saturs, kad no Bībeles vai kristīgās tradīcijas aizgūtos sižetus bieži aizstāja laicīgā tematika vai antīkās mitoloģijas sižeti. Gleznotāji labprāt pievērsās ainām no antīko filozofu dzīves un antīko varoņu leģendārajām gaitām, turklāt dodot priekšroku mītiem, kas saistījās ar Jupiteru (Seno romiešu mitoloģijā - augstākais debesu dievs, pērkona dievs, Romas valsts sargātājs. Sengrieķu mitoloģijā - Zevs) un Veneru (Seno romiešu mitoloģijā - mīlestības un skaistuma dieviete. Sengrieķu mitoloģijā - Afrodīte).…