Renesanses laikmets tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem un interesantākajiem posmiem Rietumu civilizācijas attīstības vēsturē. Šis laikmets dziļi un auglīgi ietekmē visu turpmāko cilvēces attīstības gaitu. Vārds „renesanse” nozīmē – atdzimšana. Kopš 19.gs. vēsturnieki to lieto, lai apzīmētu jaunas kultūras rašanās laikmetu pretstatā viduslaiku tradīcijām. Šīs jaunās kultūras tapšana vienlaikus izpaužas kā „atgriešanās” – antīkās literatūras, filozofijas un mākslas „atdzimšana”. Dažkārt terminu „renesanse” lieto, lai ar to apzīmētu garīgās atjaunotnes un vēsturiski nozīmīgu vērtību aktualizācijas procesus dažādos pasaules reģionos. [2]
Renesanse izaug no viduslaiku kultūras, tā neiezīmē pārrāvumu vēsturiskās attīstības gaitā, tā nav arī absolūta opozīcija – tā apliecina citu pasaules redzējumu.
Renesanse ir pārejas posms no viduslaiku filozofijas uz jauno laiku filozofiju. Renesanses laikmeta filozofijā ir grūti runāt par kādu noteiktu virzienu, bet kopumā to raksturo humānisma ideja. Humānisms (latīniski – humānus – cilvēcisks) – uzskatu kopums, kuri pauž cieņu pret cilvēku, viņa tiesībām, rūpes par cilvēku labklājību, viņu vispusīgu attīstību, par cilvēkam labvēlīgu sabiedriskās dzīves apstākļu radīšanu. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, uzstājās pret reliģisko askētismu, par cilvēka tiesību nodoties baudām un apmierināt laicīgās vajadzības.
Pateicoties humānistiem, tika atjaunots antīkais mantojums un zinātnes, kultūras, filozofijas, mākslas uzmanības centrā atkal ir cilvēks – indivīds, kas nācis no tautas un ar savām spējām, enerģiju, uzņēmību un drosmi, paceļas pāri masām. …
