Renesanses atspulgs Baltijas arhitektūrā

Māksliniecisko un pasaules uzskatu attīs­tības dialektika diktē secīgu mākslas stilu nomaiņu. Katrs nākošais stils ir iepriekšējā noliegums – un visupirms jau plašu mākslas patērētāju masu apziņā.
Arhitektūra ir vismasveidīgākais mākslas veids. To uztver zemapziņā neatkarīgi no mērķtiecīgi virzītas domas, tā pavada cilvēku katrā viņa ikdienas solī un objektīvi rada atbil­stošu psiho emocionālo fonu. Tāpēc stilu attīs­tības gaitā tieši arhitektūra ir viens no vado­šajiem mākslas veidiem. Tomēr, jāuzsver, ka neviens arhitektūras stils nav radies tiešā saistībā ar noteiktu sabiedriski politisko sistē­mu, ja neskaita atsevišķus mākslīgi uzspies­tus un tāpēc nedzīvus «stilus», kādi palaikam ir radīti totalitāru iekārtu apstākļos. Taču līdz ar pirmajiem kapitālistiskās ražošanas veida iedīgļiem viduslaiku mākslas stilu sistēmu sāka nomainīt jauno laiku, kuras pirmsākums bija renesanse1 jeb «atdzimšanas stils». «Gotika» ieguva nievājošu jēdzienisko saturu. Ar šo vārdu sāka apzīmēt visu viduslaiku mākslu, kuru it kā radīja goti - barbaru cilts, kas sagrāva plaukstošo antīkās Romas kultūru.
Renesanse atgriezās pie orderu sistēmas mākslinieciskās tektonikas, kura bija pama­tā jau antīkās Romas būvmākslai. Tieši tur radās, piemēram, orderu arkāde - savda­bīgs arku un velvju un statņu-siju konstruk­cijas arhitektoniski mākslinieciskais sa­vietojums. Tas, sākot ar renesansi, dažādās variācijās attīstījās tālāk visa jauno laiku stilu sistēmā.…