Renesanse ir periods Eiropā 14.-16. gadsimtā, kuram raksturīga savdabīga, augsti attīstīta kultūra. Tā nosaukums radies Itālijā, kur ar to apzīmēja kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstoša kultūras pagrimuma.
Terminu renesanse sāka lietot Dž. Vazāri darbā „Ievērojamāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”, 1550. gadā, runājot par XV – XVI gs. Itālijas tēlotāju mākslu, jo uzskatīja, ka šajā periodā māksla pārdzīvo uzplaukumu pēc ilga pagrimuma posma viduslaikos. Tikai XIX gs. šo terminu sāka saistīt ar visu XV – XVI gs. Itālijas kultūru. Renesanses problēma pirmo reizi bija skarta 1855. gadā iznākušajā franču zinātnieka Mišlē grāmatā „renesanse” un 1860. gadā Šveices mākslas vēsturnieka J. Burkharda grāmatā „renesanses kultūra Itālijā”. Sevišķi liela nozīme ir Burharda pētījumam, jo tajā pirmoreiz noteiktas šā perioda kultūras raksturīgākās pazīmes un izveidota periodizācija, ko lieto vēl mūsdienās. Vācu mākslas vēsturnieks H. Velflins grāmatā „Klasiskā māksla” (1898) izstrādāja renesanses laikmeta arhitektūras, glezniecības un tēlniecības raksturīgo stilistisko pazīmju skalu un tādejādi atdalīja šo periodu gan no gotikas, gan arī no baroka. Parādījās arī grāmatas par atsevišķiem renesanses māksliniekiem. Sākās sistemātiski Vācijas, Nīderlandes, Francijas un Spānijas renesanses pētījumi. Kaut arī XX gs. mākslas vēsturiski vispusīgi izpētījuši renesanses kultūru Itālijā un citās zemēs, vēl nav vienprātības par renesanses laikmeta novērtējumu. Daži reakcionāri mākslas vēsturnieki Rietumeiropā un Amerikā vērtē renesansi no baznīcas pozīcijām un, konstatējot tajā reliģiozitātes samazināšanos, nosoda visu laikmetu, turpretī padomju mākslas vēsturnieki, kā arī Rietumeiropas progresīvie pētnieki, analizējot šo periodu no radošo sasniegumu pozīcijām, pierāda tā pozitīvo nozīmi.…
