Renesanse - atdzimšana. Ar to apzīmē 15. un 16. gadsimta zinātnes un mākslas atmodu Eiropā.
Par renesanses sākumu var uzskatīt 14.gs. (vēsturē uzskata, ka renesanse ir no 15.gs. līdz 17.gs.), kad 1550. gadā Džordžo Vazāri sāk lietot vārdu "rinascita" (atdzimšana - atdzimst antīkās kultūras tradīcijas). Renesanses dzimtene ir Itālija - 1438.g. Itāliju apciemo Jānis VII Paleologs un Georgs Gemists Pletons, kurš itāļus iepazīstina ar Platona mācību, un Itālijā sākas antīkās filozofijas bums.
Itālijā sāk veidoties agrīnās kapitālisma attiecības, notiek straujš pilsētu uzplaukums. Cilvēks ir darītājs kā personība, strauji ceļas izglītības līmenis un līdz ar to arī kultūras līmenis kopumā. Šis ir lielo atklājumu laiks (piemēram, 1492. g. Kolumbs atklāj Ameriku, 1498.g. Vasko de Gama atrod ceļu uz Rītindiju, 1519. - 1522. g. Magelāns apbrauc zemeslodi). Galvenais no atklājumiem ir grāmatu iespiešanas ierīces izgudrošana 1445. gadā (līdz 1500. gadam grāmatas sauc par inkunabulām); no šī brīža mainās attieksme pret vārdu, tas kļūst nacionāls, saplūst ar runu. Šis ir ģeniālo personību laiks (piemēram, Leonardo da Vinči), ļoti iecienīts ir Fausta prototips. Cilvēks tiek uzskatīts kā unikāla, ne ar ko nesalīdzināma vērtība. Jaunās pilsētas ļoti rūpējas par savu prestižu, kas noved pie vispārējā kultūras līmeņa paaugstināšanās. Ļoti svarīga kļūst dzīves atzīšana, cilvēka attiecības ar Dabu un Dievu. Renesansi kopumā raksturo: antīkais mantojums un kristietība, kas kopumā veido Eiropas humānisma pamatus.
Agrīnās renesanses laiks iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā un mākslā. Liela nozīme bija pirmajām universitātēm, kas bija izglītības un zinātnes centri. Universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles. Viduslaiku attieksme pret pasauli tika aizvietota ar individuālu pieeju visu problēmu risinājumā. Akcents tika likts vairs nevis uz Dievu, bet uz cilvēku.
Galvenā māksla Eiropas renesansē bija tēlotāja māksla, ko noteica cilvēku lielā interese par reālo pasauli un tieksme pēc skaistā; pie kam tēlotāja mākslā notika būtisks pavērsiens uz reālismu, kas vēl ilgu laiku pēc tam noteica Eiropas mākslas attīstību. Cauri visai renesanses mākslai strāvo humānisma ideāls - skaists un harmoniski attīstīts cilvēks, kuram piemīt liels gara spēks, gribas brīvība, radošo spēju neierobežotība, pat zināms heroisms. Tā kā reālisms ir cieši saistīts ar pasaules izzināšanu, tad arī mākslinieku darbi ieguva individuālas īpašības, attēlotie cilvēki kļuva interesanti tieši ar savu individualitāti. Pateicoties izziņas procesu nozīmībai daudzi renesanses mākslinieki bija arī sava laika zinātnieki, kuri darbojās uzreiz daudzās nozarēs (kā izcilāko noteikti jāmin Leonardo da Vinči, bet ziemeļos - Albrehtu Dīreru). Pievēršanās realitātei veicināja arī jaunu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu ieviešanu tēlotājā mākslā. Tā kā renesanses mākslinieki atteicās no viduslaikiem raksturīgās figūru deformācijas un dematerializācijas, tad vajadzēja atrast jaunus izteiksmes līdzekļus, kā attēlot figūru trīsdimensiju plaknē. Šeit mākslinieki smēlās palīdzību seno meistaru pieredzē, kā arī optikā, ģeometrijā un anatomijā. Pateicoties tam, radās līniju perspektīvas, cilvēku proporciju teorijas, izveidojās gaismēnas attēlošanas likumsakarības.…
