Renesanse un humānisms

Renesanse [fr. Renaissance ‘atdzimšana’] – 1. Rietumeiropas un Centrāleiropas kultūras un sabiedriskās domas uzplaukuma periods 14. – 16.gs. 2. šā laikmeta arhitektūras un tēlotājmākslas virziens, kas balstījās uz laicīgiem estētiskiem ideāliem un atdzīvināja antīkās mākslas tradīcijas; attiecīgais mākslas stils.

Cēloņi:
Ekonomiskā attīstība.
Aktīva politiskā dzīve.
Ideja par Romas varenības atjaunošanu.
Interese par antīkās klasikas sasniegumiem.

Gaita:
Pēc viduslaikiem, kad kad cilvēku uzskatos dominēja reliģija, renesanses laikmets bija pirmais, kas cilvēkam atvēlēja noteicošo vietu.
Par renesanses sākumu var uzskatīt 14.gs. (vēsturē uzskata, ka renesanse ir no 15.gs. līdz 17.gs.).
Par renesanses dzimteni un vienlaikus arī nozīmīgāko centru kļuva Itālija. Liela nozīme renesanses kultūrā bija arī itāliešu pilsētai Florencei.
Renesansi raksturo antropoloģizācija (orientācija uz cilvēka prātu un zināšanām) un antropocentrisms (prasme īstenot cilvēka dabu > garīgā un dvēseliskā harmonija > cilvēka darbīgā aktivitāte > prāta, jūtu, kaislību harmonija > visas dzīvās dabas atzīšana un slavināšana). …