Līdz ar viduslaikiem tipiskā dzīves un domāšanas stila sabrukumu pārejas posmā uz jaunajiem laikiem sākās unikāls garīgās kultūras uzplaukums, kurš vēsturē ieguvis nosaukumu “renesanse”. Vētrainā kultūras attīstība savukārt veicināja iepriekš nepazītu pacēlumu saimnieciskajā dzīvē, deva jaunas politiskās idejas un ievadīja kārtu sistēmas sabrukumu. Dzīve kļuva dinamiskāka, paplašinājās saimnieciskās un politiskās darbības vēriens, pieauga arī ikdienas dzīves ērtību līmenis. Labvēlīgās pārmaiņas vēl jo vairāk sekmēja kultūras uzplaukumu – tā – laika raksturīgāko iezīmi.
Renesanses īpatnība bija tiešā un nesaraujamā saistība starp kultūru un straujajām politiskās un sociālās dzīves pārmaiņām, kuras nebūtu bijušas iespējamas bez cilvēka domāšanā notikušā lūzuma. Kā arī otrādi – ja to neveicinātu dzīves diktēta nepieciešamība pēc izglītības, jaunām idejām un tehnikas sasniegumiem, ja valdnieki un bagātie pilsētnieki negribētu savu varenību sabiedrības acīs apliecināt, ziedojot līdzekļus arhitektūras, mākslas un zinātnes šedervu radīšanai. Tādēļ ar renesansi mēs saprotam īpašu laikmetu. Šā laikmeta cilvēka tipiskajā jaunā iezīme bija atteikšanās no viduslaikiem raksturīgās dzīves uztveres.
Jaunu ideju tapšanas procesā tika likti pamati jauno laiku pasaules uzskatam. Šis laikmets gan krasi atšķiras no viduslaikiem, bet to nevar arī pilnībā pieskaitīt jaunajiem laikiem. Tas ir pārejas posms, kas iezīmē jauno laiku sākumu.
1. Renesanses jēdziens
Renesanse – atdzimšana. Ar to apzīmē 15. Un 16. Gadsimta zinātnes un mākslas atmodu Eiropā. Renesanse aizsākās Itālijā. Itālijā tā aptvēra laikposmu no 14. Līdz 16. Gadsimtam.
Renesanses periodizācija:
1) Protorenesanse – 13. Gs. otrā puse – 14. Gs.,
2) Agrā renesanse – 15. Gs. sākums un vidus,
3) Dižrenesanse – 15. Gs. beigas – 16. Gs. 30. – 40. Gadi,
4) Vēlīnā renesanse un manierisms – 16. Gs. otrā puse
Pastāv vēl arī citi periodizācijas varianti.[1]
1182.g. Asīzes pilsētā dzimst cilvēks, kuru daudzi Jaunās pasaules pētnieki dēvē par renesanses pirmsākuma cilvēku
“Kā mūks viņš pieder pie viduslaikiem, bet viņa sirds un prāts zem mūka apģērba pukst līdzi citai, ne viduslaiku pasaulei.”
F. Šveinfurts.
Asīzes Francisku neatzina uzreiz. Viņš mirst 1226.g. nabadzībā un badā. Un tikai agrīnās renesanses humānisti dažus gadu desmitus vēlāk sāks atzīt viņa darbus. Tad, kad dabas izpēte varēs sadzīvot ar reliģiju, “nenodarot” tai nekā ļauna.
Renesanse atklāja cilvēkam tiesības uz laimi šajā pasaulē.…
