Par renesanses sākumu var uzskatīt 14.gs. Renesanses dzimtene ir Itālija. Renesansi kopumā raksturo: antīkais mantojums + kristietība, kas kopumā veido Eiropas humānisma pamatus. [1.]
No Itālijas renesanse ātri izplatījās pāri Alpiem - Vācijā, Francijā, Nīderlandē un Anglijā. Ievērojamākie renesanses pārstāvji ārpus Itālijas ir: satīriķis Rablē un dzejnieks Ronsārs Francijā; mākslinieki Dīrers un Holbeins, dzejnieks Ulrihs fon Huttens Vācijā; Rubenss un Erasms Nīderlandē; Tomass Mors Anglijā. Tomēr šeit renesanses izplatīšanās bija daudz sarežģītāka un problemātiskāka nekā Itālijā, jo ziemeļos vēl jo projām ir populāri viduslaiku reliģiskie sižeti. Var teikt, ka arī ziemeļu humānismam ir zināmas viduslaiku iezīmes, cilvēki ir noskaņoti vairāk ticībai nekā ateismam. Tomēr, runājot par renesansi Rietumeiropā, nevar nepieminēt lielās reliģiskās kustības un sociālās cīņas, kas XVI gs. piemeklēja Eiropu. Galvenās ziemeļu renesanses īpatnības ir šādas: liela gotikas ietekme; nav antīko mākslas paraugu; maz kailfigūru, maz mitoloģisko tematu; nav monumentālās glezniecības; vēl aizvien populāri ir daudzdaļīgie altāri; ļoti plaši izplatītas mākslā ir sadzīves ainas, arī tautas folklora. [1.]
Viena no būtiskākajām ziemeļu renesanses īpatnībām ir spožā glezniecība un grafika, kam raksturīga filozofiska ievirze un pasaules uztvere. Vēl ļoti svarīga ir grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrošana Vācijā.
Galvenā māksla Eiropas renesansē bija tēlotāja māksla, ko noteica cilvēku lielā interese par reālo pasauli un tieksme pēc skaistā.
Tikai 16.gs. ziemeļu renesanses māksla sāka līdzināties renesansei Itālijā, jo notika strauja humānisma ideju izplatīšanās, iepazīšanās ar antīko mantojumu. 16.gs. par patstāvīgiem žanriem kļuva sadzīves ainu glezniecība, ainava, klusā daba, mitoloģiskā un alegoriskā glezniecība. 15.gs. radās jauns mākslas veids - grafika (kokgriezums un metāla gravīra), bet sevišķi nozīmīgu vietu estamps ieņēma Vācijas mākslā. …
