Par racionālistiskās izziņas tradīcijas izveidotāju var uzskatīt ievērojamo franču filozofu matemātiķi Renē Dekartu (Descartes; lat. Cartesius; 1596 – 1650). Viņu nodarbināja šaubas par visu mūsu zināšanu ticamību un skaidrību. Zināšanas tikai tad var būt noderīgas mūsu dzīves vadīšanai, ja varam būt pilnīgi droši, ka tās ir pareizas un neapšaubāmas. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka mūsu zināšanas, piemēram, uzskati (idejas) par pasauli, tiešām atbilst īstenībai, t.i., tās ir patiesas. Dekarts ar lielām šaubām raudzījās uz empīriķu ieteikumiem. Novērojumi šādas zināšanas, šķiet, nevarēja dot. No paša Dekarta pieredzes šāda veida zināšanas bija daudz vairāk meklējamas matemātisko zinātņu jomā nekā dabaszinātnēs. Tas lielā mērā ietekmēja arī paša Dekarta metodologiskos meklējumus.
Dekarts, tāpat kā empīriķi, uzskatīja, ka visi līdzšinējie uzskati ir kritiski jāpārbauda un jāapšauba, lai noskaidrotu to pareizību. Pats Dekarts uzskatīja par personisku problēmu un uzdevumu kritiski apšaubīt visus savus līdzšinējos uzskatus. Tomēr Dekarts nebija skeptiķis. Šaubas bija metode, lai sasniegtu drošticamību, līdzeklis jeb instruments pareizu slēdzienu izveidošanai. Dekarts bija pārliecināts, ka drošas zināšanas ir iespējams atrast, bet vajadzīga pareiza metode.
Šādu metodi Dekarts formulēja divos darbos – “Pārruna par metodi” (1637) un “Filozofijas principi” (1644). Pati metode balstījas uz pieņēmumiem, ka, pirmkārt, cilvēka prāts pats par sevi var intuitīvā veida saskatīt jeb aptvert to, kas ir patiess vai pareizs, t.i., mēs ar prāta palīdzību varam noteikt, vai dotais ieskats atbilst īstenībai, un, otrkārt, pašas patiesības iezīmes vai mērauklas nav nekas cits kā skaidrība un noteiktība. Dekarts ar to saprata logisko skaidrību un noteiktību, t.i., mēs varam neapšaubāmi atšķirt to, kas ir skaidrs, no tā, kas nav skaidrs. Citiem vārdiem, pareizie uzskati nenoliedzami atklājas mūsu prātam, kā tas ir, piemēram, matemātiskā aksiomā. Kļūdas pamatā ir neskaidrības un sajukums uzskatos.…
