Stoicisms ir māksla iemantot cerību bezcerīgos apstākļos, rast iekšējo brīvību un nepadoties vides nenoteiktībai un mainībai, kas apdraud cilvēkus; tas sasniedzams intensīvā filozofiskā darbībā un intelektuālos vingrinājumos.
Stoicisms māca, ka cilvēks var paļauties vienīgi pats uz sevi, taču ne tik daudz uz savām spējām pārveidot īstenību, cik uz attīstītiem un kultivētiem īpašiem apziņas stāvokļiem. Tā ir māksla intensīvos garīgos pūliņos nostiprināt nesatricināmu nelokāmību par spīti jeb kādiem nelabvēlīgiem dzīves un eksistences apstākļiem, izmainot ne viss pasauli ap mums, bet gan mūsu attieksmi pret to.
Filozofiskā skola, kuras pamatlicējs nodēvē to par stoicismu un, kura pastāv gandrīz astoņus gadsimtus, rodas hellēnisma laikmetā, kas izvirza cilvēkam sarežģītus pastāvēšanas problēmas, vienlaikus padziļinot un paplašinot viņa garīgo un sociālo pieredzi.
Viens no spilgtākiem darbiem, kas atklāj šo pašizskaidrošanas un pašnoskaidrošanas ceļu ir Marka Aurēlija trakāts „Pašam sev”.
Šis darbs pirmo reizi izdots Cīrihē 1559.gadā. Daudzas vietas apcerē ir tik intīmas, ka saprotamas tikai pašam autoram un izklāsts nav sistemātisks. Rakstnieks neko nedomā paskaidrot savā trakātā, viņš tieši sev - Markam Aurēlijam Antonīnam. Šis trakāts saista ar savu iedvesmu spēku, ar cenšanos izteikt dvēseli, noskaidrot attiecības ar pasauli un sasniegt garīgu spriedzi.
„Pašam sev” ir meditācija par pasaules un dzīves pamatprincipiem, lai padarītu tos par savu pārliecību, sava ”es” neatņemamu sastāvdaļu. Jo filozofijas uzdevums, kā to izprot M. Aurēlijs ir pārveidot vēlamā virzienā dvēseli, ārstēt slimo cilvēku. Viņa teksts ir tieksme padziļināt savu pārliecību, pašiedvesmu, sava veida psihoterapija, pašnovērtēšana un pašanalīze.…
