Renē Dekarts. Otrās meditācijas analīze

Kā norāda M.Vilsone, vaska piemērs parāda, cik ļoti domāšana atšķiras no citiem pasaulē sastopamiem, mehāniskiem procesiem un atklāj prāta izpratnes pamatprincipus. Fizikāli mehānismi, kas ietver arī dzīvnieku justspēju un iztēli, ir strukturēti, galīgi un ierobežoti, turpretī cilvēka kā domājošās lietas prāts, kam piemīt arī racionālā inteliģence, ir spējīgi aptvert bezgalīgu daudzumu variāciju. Turklāt, viena no prāta īpašībām ir tā, ka to iespējams uztvert izšķirti, atšķirībā no pārējā pastāvošā. Tas izriet no Dekarta apgalvojuma, ka sevi iespējams iepazīt arvien izšķirtāk, atsakoties no arvien lielāka skaita ķermenisko īpašību piedēvēšanas sev, un galu galā atsakoties no justspējas un no iztēles kā drošticamu secinājumu izdarītājām. Turklāt vaska argumentā tiek pierādīts, ka arī citas ķermeniskas lietas ir izšķirtāk uztveramas ar prātu, atsakoties no justspējas, kas jaunas zināšanas par ķermeņiem mums nevar sniegt. Prāts ir izšķirtāk zināms tādā nozīmē, ka jebkurš par ārēju ķermeni izdarīts secinājums atklāj kaut ko arī par paša prātu (piemēram, ka tas eksistē, ka tas domā), taču nav patiesi, ka zināšanas par paša prātu kaut ko atklātu par vai paredzētu ārēju ķermeņu eksistenci. Šādā ziņā prāts ir izšķirtāk zināms, nekā ārēji ķermeņi.

Otrajā Meditācijā Dekarts ir, pirmkārt, atradis vienu drošticamu lietu, tā ir es kā domājošas lietas pastāvēšana. Meditācijā tomēr netiek līdz galam atklāts, kas ir šis es un vai domātājs varētu tikt maldināts savā viedoklī par to, kāds viņš ir, un kādas ir tam piemītošas būtiskās īpašības. Otrajā meditācijas daļā, lai gan iepriekš Dekarts ir izvairījies balstīties uz apgalvojumiem, kas nav drošticami, tiek pieņemts, ka vaska būtiskās īpašības ir izplestība, lokanība un mainīgums, taču netiek apsvērta iespēja, ka tie varētu izrādīties maldi. Šķiet, ka ar šo argumentu Dekarts ir pārkāpis vienīgā drošticamā – sevis kā domājošas lietas esamības – robežas.
…