Reliģisko organizāciju attieksme pret sievietēm Latvijā ir maz pētīts jautājums, kuram būtu jāpievērš vairāk uzmanības, jo, lai gan aktīvi reliģiju praktizē tikai aptuveni 5% iedzīvotāju, Baznīca uzticamības reitingos ieņem augstākas vietas nekā likumdevējvara vai izpildvara1. Baznīcas viedoklis bieži tiek izmantots sabiedriskajās diskusijās kā “pēdējais vārds”, kā arguments, kuru nekautrējas izmantot arī tie, kuri citkārt nerīkojas atbilstoši reliģiskajam pasaules uzskatam. Patlaban ir aktuālas diskusijas par demogrāfisko krīzi, katastrofāli zemo dzimstību, noslēgto laulību skaitu un augsto šķirto laulību procentu. Baznīca ir viens no sabiedrības institūtiem, kas visasāk reaģē uz šo problēmu un uztur polemiku, neatkarīgi no tā, vai tajā mirklī tas ir vai nav tai, vai kādam citam politiski izdevīgi. Baznīca propagandē nukleāru ģimenes modeli un mudina atļauties vairāk bērnu. Argumentācija, ko lieto baznīca nebūt nav tikai teoloģiska rakstura – intervijā žurnālam “Rīgas Laiks” katoļu teologs Andris Marija Jerumanis min argumentus, kas šķistu pārliecinošī jebkuram. Šī argumentācija ietver sevī gan draudošās kultūras izzušanas un tautas izmiršanas briesmas, gan ekonomisko un sociālo krīzi, kas iestāsies pēc dažiem desmitiem gadu, ja mēs tagad nesāksim strauji vairoties2.
Šis aicinājums, kas gan būtībā ir domāts abiem dzimumiem, parasti tomēr ir vairāk domāts sievietēm. Sievietes patlaban vairāk kā jebkad agrāk spēj kontrolēt savu reproduktivitāti un pieņemt lēmumu vai un cik bērnus dzemdēt. Ja agrāk bērni kalpoja par tādu kā savdabīgu pensiju fondu un tiešu nodrošinājumu vecumdienās, tad tagad, kad šis nodrošinājums tiek realizēts pastarpināti, caur valsti, bērni sievietei var kļūt par ekonomisku nastu. Tradicionālajā ģimenes modelī, kur sieviete ir galvenā bērnu aprūpētāja, bērna piedzimšana un audzināšana liedz sievietei iesaistīties darba tirgū ar vienlīdzīgiem noteikumiem (ar vīriešiem). Tas kopā ar citiem faktoriem negatīvi ietekmē to ainu kāda paveras sievietei pensijas vecumā, kad bieži viņas ir lemtas dzīvei trūkumā. Baznīca apelējot pie kultūras sabrukuma un tautas izmiršanas rosina sievietes dzemdēt vairāk, taču nediskutē par izmaiņām tradicionālajā lomu sadalījumā, kas bērnu audzināšanu un darbu ārpus mājas līdzvērtīgi pārdalītu abiem partneriem. Tā vietā baznīca drīzāk propagandē atgriešanos pie tradicionālajām vērtībām, kas nozīmētu sievietēm neizmantot tās tiesības, kuras viņas ir izcīnijušas.
Latvijas sabiedrībā diskusijas par dzimumu līdztiesību negūst plašu atbalsi – parasti tiek pieņemts, ka līdztiesība pastāv, jo tā ir nodrošināta likumdošanā. Sievietes Latvijā var mācīties to pašu, ko vīrieši un strādāt tos pašus darbus, ko strādā vīrieši, vienīgais izņēmums ir aizliegums ordinēt sievietes par garīdzniecēm. Iemesli un argumentācija, kādēļ sievietēm, kas jūtas aicinātas tiek liegta iespēja savu aicinājumu pildīt, ir vieni no nozīmīgākajiem uzskatu sistēmā, kas nosaka sievietes vietu kristīgajā pasaules ainā.
Šajā darbā līdzautorība izvēlēta par veiksmīgāko stratēģiju, lai pētāmais jautājums tiktu apskatīts no dažādiem viedokļiem. Tas tiek analizēts no sociokulturālas un radikāli feministiskas perspektīvas. Šī darba mērķis ir pētīt baznīcas attieksmi pret sievietēm Latvijā, savukārt darba uzdevumi ir – reliģijas socioloģijas, dzimtes studiju un feministiskās literatūras izpēte. Tāpat arī instrumentārija izveide un lauka darbs, lauka darba analīze, kopsavilkums un secinājumu izdarīšana. Darba pirmajā daļā tiek analizēta baznīcas pozīcija un ietekme sabiedrībā, baznīcas un sabiedrības mijiedarbība un dzimumu lomas. Metodoloģiskajā daļā tiek dots ieskats izmantotajā metodikā un teorijās, kas izmantotas par pamatu iegūto datu analīzei. Tāpat tiek sniegts ieskats analizējamajā materiālā. Pētījuma analīzes daļā tiek analizēta respondenta pozīcija dažādās dzīves sfērās no radikāli feministiskā un sociokulturālā viedokļa. Analīzi veic katrs autors atsevišķi. Īpašs uzsvars tiek likts uz sabiedrības un reliģijas mijiedarbību, uz formālo un reālo līdztiesību, kā arī dzimumu lomu ekspektācijām un ar tām saistītajiem stereotipiem. Tāpat tiek pētīta arī varas resursa pieejamība un socializācijas mehānismi.
Dzimumu lomas, sievietes un baznīca
Mūsu sabiedrības apziņā un likumdošanā pastāvošais pieņēmums par vienlīdzību zināmā mērā noslēpj reāli pastāvošo nevienlīdzību dzimumu un dzimtes starpā. Dzimums un dzimte kā parametri ir galvenie sociālās dzīves organizēšanā, kā vienas no fundamentālākajām cilvēku atšķirības pazīmēm. Tas vai cilvēks ir piedzimis kā vīrietis vai sieviete nosaka viņa iespējas, izdarītās izvēles un pasaules redzējumu visas tālākās dzīves laikā, kā arī ieskatus daudzos jautājumos – to kā tiek uztverta kāda sociāla parādība (Bowie 2000:91).…
