Kārlis Skalbe audzis dziļi reliģiozā ģimenē. Viņa tēvs esot izlasījis visu Bībeli. Māte apmeklējusi brāļu draudzes saiešanas, līdz ar to dzejnieka audzināšanā ienākusi hernhūtismam raksturīgā garīgā atmosfēra, īpaši saasinātā tieksme pēc sirdsšķīstības, kas iespaidojusi viņu visu mūžu. [1]
Jaunībā tomēr K.Skalbe ir visai stipri attālinājies no reliģijas un asi noraidoši noskaņots pret vācisko baznīcu. Savā dzejā viņš līdzīgi J.Porukam ar smeldzi atceras saulaino bērnu dienu ticību, kurā māte visu audzinājusi un kas tagad zudusi:
Ak, kaut vēl varētu dzīvot kā bērns,
Domāt, kā kad vēl mani mazu
Mīļā, labā māmiņa glāstīja
Un par Dievu, (..)
Maigu, sirsnīgu valodu stāstīja: (..)
Dieviņa - tētiņa actiņas modras, (..)
Sargājot raugās uz cilvēkiem lejā. [1]
Dzejnieks atceras, kā māte skaitījusi lūgšanu pie viņa gultiņas, kā viņš sēdējis blakus mātei baznīcā un garā redzējis debesu svētlaimes ainas, kur
Pa viļņiem eņģeli nāk rožu kājām
Un klusu ceļinieku ved uz mājām, (..)
Kur dzīvības ziedu nemaitā sala,
Nav priekam kā debesīm gala. [1]
Šis dzejolis veltīts Jānim Porukam, tā apzinoties paralēli, taču, atšķirībā no Poruka vai Aspazijas, Skalbem te nav tik saasināta traģisma. [1]
Kārļa Skalbes agrīnajā dzejā iezīmējas zemes piesaistes un debesu ilgu pretstats. Sākumā viņš apgalvo, ka zemes sāpes un rūpes nedod viņam tiesības aizmirsties debesu harmonijā:
Aiz manis zeme, pilna sāpju, (..)
Man kājas dreb pie debess vārtiem (..).
Es brienu atpakaļ caur dūmiem, (..)
Pie asiņainās zemes ploku, (..)
Tu, mana māte, zeme! [1]
Tomēr vēlāk tieksme pēc debesu sniegtās garīgās katarases kļūst spēcīgāka:
Dienas putekļos es smacis.
Nu pār mani sargādama
Debess paceļ savas acis. [1]…
