Reliģiski filosofiskie meklējumi J.Poruka darbos

Poruks bija romantiķis un tāpat kā Rainis pieder pie dinamiskās mākslas – mūžīgā tiekšanās. Poruks bija ļoti jūtīgs cilvēks, katra varmācība, atriebība, asins izliešana maigajā Poruka dvēselē sacēla šausmas. Viņš bija individuālists, bet egoismā viņam neļāva ieslēgties viņa visu aptverošā mīlestība. Poruks teica:”Ja es vairs nespēšu mīlēt, es miršu.” (72 lpp) Īss ir romantiķa mūžs un tāds arī bija Porukam – tikai 40 gadi.
“Poruka romantiskie stāsti ir viņa poētiski tverta biogrāfija. Pērlu zvejnieka ārējiem notikumiem un iekšējiem pārdzīvojumiem ir autobiogrāfiska nozīme.” (64 lpp)
Romantiķu māksla bez reliģijas nav domājama, tāpēc es šajā referātā apskatīšu reliģiski filozofiskos jautājumus Poruka darbos. Tam es izmantošu Z. Mauriņas “Spīts” esejas 1949. gada.
Dogma un kults ir reliģijas faktiskie momenti, viņus reliģiskais cilvēks var pieņemt un var arī nepieņemt. Porukam bija liela antipātija pret dogmu, viņš nemīlēja mācītājus un bieži tos sauca par liekuļiem un pārmeta viņiem pārāk enerģisku tieksmi silti ierīkoties šai pasaulē – “Tās palaidnības, kuras luterāņu garīdzniecība un viņas kalpi dara, pārspēj katru fantāziju par liekuļu un intrigantu slepeno dzīvi”... vēl arī par konfesijām:”Konfesiju naids un intrigas ir visa ļaunuma perēklis.” (81 lpp.)
Poruka Pazudušais dēls izstājas no teoloģijas fakultātes un pērmet saviem dogmatiski kristīgajiem radiem:”Jums slāpst vienīgi pēc pasaules goda, pēc mantas... Ar kādu nolūku lai es topu par Priecas mācības sludinātāju! Vai lai es šo mācību skandinātu tikai ar mēli, kā tūkstošiem to dara? Visas šīs Kristus mācības ir vienkārši saprotamas... Bet jūs iz visa tā esat darījuši modes lietu.” (81 lpp) Nevar nepiekrist, ka viņam ir taisnība gan par mācītājiem gan par modes lietu. Tas viss ir aizgājis tik tālu, ka tagad modernāk esot iet uz sektām!…