Reliģijas jēdziens radās jau sirmā senatnē sakarā ar to, ka pirmatnējais cilvēks bija nespēcīgs viņam nesaprotamo dabas spēku priekšā. Šķiru sabiedrībā reliģija ekspluatatoru šķirām noder par ieroci, lai apspiestu darbaļaudis un valdītu pār tiem. Reliģiju var arī uzskatīt par naidīgu zinātnei, jo tā cenšas saglabāt visādus aizspriedumus un māņticību, kavē dabas un sabiedrības attīstības zinātnisko likumu izzināšanu un pasaules revolucionāro pārkārtošanu. Lai arī kā mēs censtos izskaidrot reliģijas jēdzienu, nosaucot to par ticību pārdabisko spēku (dieva vai dievu, garu, eņģeļu utt.) esamībai, tik un tā mūsdienu sabiedrībā tai ir nozīmīga loma. Dzirdot reliģijas vārdu neapšaubāmi katram no mums ir nācies saskarties ar reliģisko organizāciju jēdzienu. Tāpēc šī referāta mērķis ir iepazīties ar reliģisko organizāciju jēdziena saturu, noskaidrot, ko tas ietver sevī, kas mums ir jāsaprot ar reliģiskajām organizācijām, kādā veidā reliģiskās organizācijas ir sākušas veidoties un kā tās pašlaik darbojas Latvijā.
Darbā ir arī apskatīta reliģisko organizāciju likumprojekta veidošanas nepieciešamība, kā arī baznīcas un valsts attiecības, cik lielā mērā baznīcai (reliģiskajām organizācijām) ir jābūt atdalītai no valsts, tā pozitīvie un negatīvie momenti. Referātā arī tiek atklāti reliģisko organizāciju darbības mērķi, vai nu pēc iespējas vairāk sludināt ticību, kā ceļu uz tikumīgu un pareizu dzīves veidu, vai nu, lai manipulētu ar cilvēkiem, iegūstot varu.
Cilvēki, saskaroties ar reliģisko organizāciju darbību, bieži vien viļas, jo viņu cerības netiek piepildītas, tāpēc ir jāatceras, ka ne vienmēr to var saukt par pozitīvu vai tikai negatīvu parādību, tādēļ cilvēkam ir jābūt informētam par to, kur un kādā veidā ļaunprātības var saprast, iespējams jābūt vērīgākam un kritiskākam pret apkārtējiem procesiem, un svarīgi ir ielāgot, ka iekšējā balss jeb intuīcija nekad nemelo, tāpēc būtu ieteicams tai sekot, uztverot arī brīdinājumus.
Neatkarīgi no mūsu attieksmes pret reliģisko pasaules uzskatu ir jāatzīst, ka reliģija ir nozīmīgs sociāls un garīgs fenomens, kas ietiecas būtiskos individuālās un sabiedriskās apziņas slāņos. Vēsturiskā skatījumā kristīgā baznīca ir neatņemams Rietumu civilizācijas elements, Eiropas (arī Latvijas) tautu likteņos tās loma (ar visiem pozitīvajiem un negatīvajiem momentiem) nav apstrīdama un noniecināma. Liela sabiedrības daļa pašreizējā posmā ar reliģiozitātes atdzimšanu saistīja cerības par tautas garīgu atveseļošanos un atjaunotni. Savukārt citi, kas dod priekšroku sekulārai ētiskai pozīcijai, tāpat nosoda karojošā ateisma reliģijas vajāšanu nesenajā pagātnē, kas bija vienlīdz pazemojošo ticīgajiem, tā arī neticīgajiem. …
