SECINĀJUMI
Nonākot pie secinājumiem, varu teikt, ka attiecībā uz reliģiju, padomju gados bija divas dzīves. Pirmā bija publiska, kurā iedzīvotāji slavināja komunismu un dāļāja citas nodevas režīmam. Otrā dzīve bija slēpta, tāpēc arī citādāka. Publiskajā vidē visi bija ļoti labi komunisti un ticēja padomju ideālam, slēptajā dzīvē iespējams darīja, to, ko gribēja. Lai kā arī padomju vara centās, visu neizdevās izspiegot un izsekot. Piemēram, pretēji režīma vēlmēm cilvēki atzīmēja Ziemassvētkus, aizvelkot biezus aizkarus vai pat segas, lai neviens nevarētu ielūkoties logos, kur dzīvokļos bija Ziemassvētku eglīte. Tāpat cilvēki devās uz baznīcām - tiesa, bieži vien uz citu rajonu, kur viņus nepazina un līdz ar to nevarēja nosūdzēt.
Pēc Staļina nāves kardināli mainījās PSKP politika, sākās padomju iekārtas daļēja destaļinizācija, parādījās liberalizācijas pazīmes ekonomikas un ārpolitikas jomā, bet ar PSKP CK ģenerālsekretāra Ņikita Hruščova nākšanu pie varas 1958. gadā sākās jauns, smags ateistiskās politikas posms.
Komunisms reliģiju neatbalstīja, jo tā bija savā ziņā konkurējoša ideoloģija, tomēr Baltijas valstīs vardarbība pret baznīcām un reliģioziem cilvēkiem bija mazāka nekā citviet Padomju Savienībā. Visasākā vardarbība bija 1920. un 1930. gados, kad Padomju Savienības teritorijā notika baznīcu spridzināšana, ticīgo izsekošana un denuncēšana, kā arī citas pret reliģiju vērstas akcijas. Komunistiskās partijas kurss varēja mainīties politiski un ekonomiski, taču reliģijas jautājumos palika nemainot savu virzienu - ateisms un antireliģiskā propaganda.
Reliģiskās tradīcijas piedzīvoja izmaiņas - kristību vietā nāca bērnības svētki, iesvētības nomainīja pilngadības svētki, kāzas un citas svinības - aizstāja ar padomju tradīcijām. Preses materiālos lasāmā informācija pret reliģiju novērojama tieši 50. - 60. gados, kad bija stingrāka cenzūra. Vēlāk, t.i., jau ap 70. gadu vidu, cilvēkos parādījās drosme stāties pretī diskriminācijai un vairākos rakstos parādījās skaidrojumi par reliģijas nozīmīgumu.
…
