Reliģija ir cilvēka garīga atbilde uz savu eksistenci. Sastopoties ar dzīves grūtībām šajā pasaulē, mēs veidojam izpratni par savu visumu un mūsu pastāvēšanu, tā piešķirot dzīvei mērķi un nozīmīgumu. Ir cilvēki, kuri reliģiju uzskata par patiesību tikai tādēļ, ka tā ir noderīga. Mūsdienu socioloģijas pamatlicējs Emīls Dirkems uzskatīja, ka reliģijai ir ļoti nozīmīga loma sabiedrības dzīvē. Citi domātāji, vērtējot reliģijas izcelšanos, apgalvoja, ka tā nav nekas cits kā “bēgšana fantāzijās”. Freids to nosauca par “ilūziju”.
“Reliģija ir apspiestās radības nopūtas, bezsirdīgās pasaules izjūta un bezdvēseliskās dzīves dvēsele. Tā ir tautas opijs.”
Savukārt citi uzskatījuši, ka reliģija ir drošākais Dieva esamības pierādījums. Augustīns to saskatīja mūsu “sirds nenogurdināmībā”. Rūdolfs Oto nosauca reliģiju par “godbijību iedvesošo”, “pārdabisko”.
Neviena reliģijas definīcija nespēj to izteikt pilnībā. Pats vārds ir cēlies no latīņu religio un nozīmē godbijību pret dieviem vai arī vienkārši māņticību.
Katru reliģiju var skatīt vairākos aspektos, ņemot vērā reliģijā iekļautās patiesības, tās tradīcijas ietekmi uz atsevišķu cilvēku un sabiedrību kopumā.…