IEVADS
Ja gribi kļūt bagāts,
izdomā jaunu reliģiju.
No amerikāņu humora.
Tieši reliģija un tās vērtības veidoja Eiropas civilizācijas pirmsākumus. Kristietības konfesijas spēlēja izšķirošo lomu kontinenta vadošo valstu veidošanas procesā. Bet tai pašā laikā, reliģija kalpoja kā karogs, kuras vārdā notika asiņainākie kari, apspiedās brīvdomība, valdīja sociāla netaisnība. Diemžēl, vairākas socioloģiskas aptaujas liecina, ka attīstīto valstu iedzīvotāji ir vienaldzīgi noskaņoti, vai vispār netic Dievam. Dienvidamerikā, Vidējos Austrumos, Indijā, citās Tālu Austrumu pusēs fundamentālas sektas ebreju, musulmaņu un hinduistu starpā mēģina uzspiest (bieži vien veiksmīgi) viņu ticības veselām nācijām caur virtuālo vai reālo valdības kontroli. Šīs piemērs pierāda, ka reliģijai ir centrālā loma visos pasaules malās. Tā ne tikai apgāda ar kultūras vērtībām, bet arī liec izpaust politisko varu. Tātad, reliģija ir sociālais institūts. Laika gaitā reliģija tika mainīta, pateicoties jauniem domāšanas virzieniem un, tādejādi reliģija spēja adaptēties jauno laiku apstākļos. Tas, savukārt, bija atbilde reliģijas daudzveidībai un nereliģiskiem kultūras spēkiem, jo daudzie reliģiskie līderi bieži izmanto reliģiskas jūtas, lai iesaistītu sava ticībā vairāk cilvēku un turpmāk izmantot tos politiskiem nolūkiem. Tieši tādēļ gan politiskie gan reliģiskie pārstāvji polemizē par reliģijas un politikas atdalīšanu viena no otras.
Reliģijas socioloģija nodarbojas ar reliģijas attīstību, pārmaiņām, lomu un nozīmi izpēti sabiedrībā, kā arī tās attiecībām ar cilvēkiem, kā veidojas un funkcionē reliģiskie institūti un grupas, kāpēc rodas konflikti to starpā, kas ir rituālo darbību pamatā utt. Kā zinātnes disciplīna, tā izveidojās buržuāzijas revolūciju laikos. Katra cilvēka izvēle pamatojas uz sabiedriskām normām, vērtībām un ticējumiem. Tāpēc reliģija ir procesu un struktūru kopums, kas uzstājas kā sabiedrisko attiecību regulators un uzvedības paraugs. Reliģijas socioloģijas problēma ir noteikt, kas tieši attiecās pie jēdziena “reliģija”. Reliģijas socioloģija pamatojas uz empīriskiem faktiem, kuri spēlē izšķirošo lomu un, pie tam, būdama vispārējas socioloģijas daļa, reliģijas socioloģija izmanto tās jēdzienus un metodes: aptaujas, statistikas analīzes, novērošana un eksperiments.
Reliģiju iedalījums pēc savas izplatības var būt globālais un reģionālais. Tomēr izšķir “Lielo piecinieku” reliģiju starpā - pasaules visizplatītākās reliģijas.
…
