Secinājumi.
Lai arī liktos, ka romiešiem bija daudz dažādu dievu un dievību, vieņiem nebija pašiem sava dieva. Lielākā daļa tika pārņemta no citām tautām. Precīzāk, romieši lielāko daļu dievu aizņēmās no grieķiem un pārdēvēja tos. Piemēram, Jānuss un Vesta ir uzskatīti kā senākie, bet arī viņi nav tieši romiešu dievi.
Tāpat kā cilvēks nevar izdzīvot neapstrādājot zemi, nav iespejama eksistence bez saistībām ar dieviem. Atšķirīgi no citām tautām, raudāšana un lūgšanās romietim šķiet cilvēka cieņu pazemojoša, bet tradīcijā nostiprināta forma un disciplīna attieksmē pret dieviem ir obligāta.
Romiešiem bija dažādas atšķirīgas iezīmes vinu reliģijā. Interesanti, ka romiešu dievi nosodīja pilsoņus, kuri neievēroja sociālās normas, bet likums savukārt nenosodīja dievu apvainošanu. Viņi uzskatīja, ka par to dieviem pašiem vajadzēja sodīt pilsoņus.
Atšķirīgi no Grieķijas reliģijas, priesteri savu funkciju izpildīšanas laikā kļuva par dievu reprezentantiem, pārstāvjiem. Pilsoņu kopiena bija augstākā prioritāte Romā. Tās sociālā struktūra neprasīja īpašu dievišķu sankciju. Protams, bija arī priesteri, kas pārstāvēja kopienu dievu priekšā, taču specifiskais romiešu priekšstatos par priesteri tika uzskatīts dieva pārstāvis kopienas priekšā.
Līdzīgi kā Grieķijā, romieši īpašu nozīmi piešķīra upurēšanai. Upurēšana nozīmēja to, ka tas tiek padarīts par svētu. Tas kalpoja dieva spēka palielināšanai. Upurēšana, tāpat kā Grieķijā, bija dievu cienāšana, un tā notika tempļu priekšā. Sliktākā gadījumā, ja nebija tempļa, kura priekšā veikt upurēšanu, tad iesvētīja kādu vietu, kur arī veica rituālu. Galvenokārt upurēja ēdienus, ko izmantoja pārtikā. Šī arī ir viena no tradīcijām, kas pārņemta no Grieķijas reliģijas.
…