Socioloģija kā zinātne savu pētījumu ietvaros pētī arī reliģiju, pareizāk sakot sabiedrības institūcijas tātad nevis reliģiju, bet baznīcu – Rietumvalstu gadījumā kristīgo reliģiju un tai piederošās konfesijas – katolicisms, luterānisms, pareizticība.
Baznīcai kā jebkurai citai sabiedrības sociālai institūcijai ir sava kopiena, jeb draudze, tai pieder noteikta vara pār savas kopienas locekļiem, tā postulē savas normas, vērtības un vēlmes attiecībā uz draudžu locekļiem. Senākos laikos, tai piederēja arī sava sociālā kontrole – piemēram – inkvizīcija, ar kuras palīdzību tā kontrolēja ļaužu prātus, uzvedību, domāšanu, rīcību un attīstību. Patiesību sakot agrāk tai piederēja reāla vara, ko tā arī nekautrējās izmantot savā labā, es domāju, aizejot diezgan tālu no saviem Svētajiem Rakstiem, ko paši mainīja kā uzskatīja par vajadzīgu noteiktā politiskajā un sabiedriskajā situācijā. Tā reliģiju izmanto ļautiņi, kas grib un parasti arī iegūst varu, nevar teikt, ka dumji, pat ļoti izglītoti, jo viņi zina reālo lietu būtību, bet līdz neapgaismotiem prātiem to nenes, protams, aizbildinoties ar to, ka viņi nesapratīs un, ka tas ir viņu pašu labā, tādējādi iegūstot varu ne tikai fizisku, bet arī garīgu - pār ļaužu domāšanu un prāta attīstību.
Laikā, kad pēc F.Nīčes vārdiem Dievs bija miris un ātri uzplauka zinātniskā materiālisma uzskati Č.Darvina teorijas ietvaros, plaši izplatījās ateisms – Dieva noliegšana. Tai pat laikā arī kļuva populāras komunisma idejas, jo tās prasīja brīvību ļaužu prātiem, kas bija kā svaiga vēja pūsma, laikā, kad reliģija zaudēja varu (acīmredzamo, bet ne cilvēku prātos) nebija aizpildīta reliģijas niša, varēja uzplaukt K.Marksa sludinātā reliģijas teorija, ko arī apskatīšu savā referātā.…