Maksis von Laue, kas 1911. gadā sarakstīja pirmo rezumējošo darbu par Alberta Einšteina relativitātes teoriju, savā “Fizikas vēsturē” ir norādījis uz to, ka neviena fizikas teorija nav tā satraukusi cilvēkus kā ielaušanās tradicionālajos priekšstatos par telpu un laiku.
Einšteins savus pētījumus par relativitātes teoriju sāka ar apcerējumu “Par kustībā esošo ķermeņu elektrodinamiku”, kas trīsdesmit lappušu garumā bija publicēta “Fizikas annālēs” 1905. gadā. Tam sekoja papildinājums ar virsrakstu “Vai ķermeņa inerce ir atkarīga no tajā ietvertās enerģijas?”
Lai saprastu kādas sekas radīja šie apcerējumi, ir jāzina stāvoklis tajos fizikas jautājumos, ko apskatīja Einšteins.
19. gadsimtā visur un neapstrīdēta valdīja mehāniskā gaismas teorija. Saskaņā ar to, gaisma ir viļņu kustība kādā hipotētiskā vidē, ko sauca par ēteru. Fiziķi uzskatīja, ka tas piepilda visu telpu. Šim ēteram vajadzēja piedēvēt dīvainas un pretrunīgas mehāniskās īpašības. Svarīgākā no tām bija ētera nekustīgums. Ēteram vajadzēja arī atrasties visos ķermeņos, taču nepiedalīties to kustībā. Kad kļuva grūtāk saskaņot jauno pētījumu rezultātus optikā ar mehāniskā ētera hipotēzi, fiziķi nolēma izskaidrot gaismu kā īpašu ētera stāvokli. Par šādu īpašu stāvokli uzskatīja arī elektromagnētisko lauku.
Angļu fiziķis eksperimentators Maikls Faradejs ieviesa dabas zinātnē fizikālā lauka jēdzienu. Vēlāk Džeimss Maksvels deva Faradeja ģeometriskajiem uzskatiem pabeigtu abstrakti matemātisku formu. Heinriham Hercam izdevās astoņdesmito gadu beigās Faradeja un Maksvela uzskatus eksperimentāli apstiprināt. Bet šī gaismas parādību izpratne nebija apmierinoša.…
