Pirms 19. gs. atklājumiem varētu teikt, ka visa pasaule balstījās uz Ņūtona mehāniku, bet cilvēcei sākot arvien precīzāk izzināt elektromagnētiskās parādības, radās pretrunas. Zemi savā veidā varētu uzskatīt par “mazo ātrumu planētu” līdz šim gadsimtam, jo visu uz Zemes novērojamo kustību ātrumi ir stipri mazāki par gaismas ātrumu. Bet saistībā ar zinātnes attīstību, izrādījās, ka Ņūtona mehānikai ir savas pielietošanas robežas un daudzi fizikālie lielumi, kuri tika uzskatīti par absolūtiem, izrādījās relatīvi, bet gaismas ātrums – absolūts visās atskaites sistēmās. Saprotams, ka jebkura kustība ir relatīva, jo mēs varam izraudzīties jebkuru atskaites sistēmu.
Par klasiskās mehānikas relativitāti liecina šāds piemērs. Ja jūs atrodaties vienmērīgi kustošā vilcienā (vēlams naktī un ar aizvērtiem logiem), tad nav neviena mehāniska eksperimenta, kas pierādītu, ka vilciens kustas. Ja šajā pašā vilciena jūs pametīsiet uz augšu lodīti, tad tā kritīs atpakaļ pa taisni, tajā paša vietā, ja vilciens nekustētos. Savukārt novērotājs, kas stāvētu uz Zemes un būtu apveltīts ar spēju redzēt cauri vilciena sienām redzētu lodītes līklīnijas trajektoriju. Bet, ja šis brauciens notiktu dienā, tad, atverot logu, pamanītu, ka vilciens kustas attiecībā pret kādu koku vai stabu, bet būtu neiespējami pateikt, vai stabs kustas attiecībā pret vilcienu vai otrādi. Tātad kustība ir relatīva, ir nepieciešams kāds cits fizikāls objekts, uz kura fona vērtēt kustību, ātrumu, tāpat kā relatīva ir izpratne par skaisto, neglīto, labo, ļauno, garšīgo utt.…
