Lai zinātu ko iegādāties, kur iegādāties un cik tas maksā – nepieciešama informācija. Un tā ir reklāma. No otras puses – visur, kur vien veries – iespējams ieraudzīt reklāmu. Tā ir uz sabiedriskajiem transportiem, ēku fasādēm, pastkastēs, e-pastos, mājas lapās, veikalos, televīzijā, radio. Visur. Un tas ir apgrūtinoši. Reizēm pat “šķebinoši”, ja uz drūpošas mājas sienas, kura vēl ir arī apzīmēta, izvietota skaista reklāma ar māmiņu, kura baro bērnu ar krūti. Kā arī piemēslotās kāpņu telpas, kur katrā stūrī mētājas kāda reklāma. Protams, tā ir katra paša atbildība – mest vai nemest zemē reklāmu, bet ir saprotams arī cilvēku niknums atverot pasta kasti ieraudzīt kārtējo reklāmu gūzmu, ko teorētiski vajadzētu nest uz mājām un tad izmest.
To, kā pievērst patērētāja uzmanību, reklāmas veidoāji ir apguvuši. Sekmīgi tiek izmantoti dažādi pētījumi, tiek spēlēts uz patērētāju emocionaliāti u.c, bet tai pašā laikā “klibo” atbildības par izveidoto reklāmu.
Domāju, ka jautājums par reklāmasdevēju atbildību būtu jārisina papildinot likumdošanu. Un tā būtu joma, kuru varētu aplikt ar paaugstinātiem nodokļiem, kurus tad varētu virzīt apkārtējās vides sakopšanai, jaunu koku stādīšanai, īpašu konteineru izvietošanai. Reklāmasdevēji varētu nodrošināt teritorijās, kur tiek piegādātas reklāma, speciālus konteinerus nevajadzīgo reklāmu savākšanai. Būtu stingrāk jānosaka reklāmas ilgumi televīzijā un radio, ja tā tiek rādīta pārraižu vidū. Tāpat būtu jānosaka, ka reklāmas devējam jāseko līdzi izvietotajai reklāmai. Tā laicīgi jānoņem, ja reklamētais produkts vai akcija beigusies. Jāuzmana lai tā izskatās pieņemami – nav saplēsta, apkrāsota vai kā citādi rada neestētisku vidi.
…