„Reklāma ir īpatnēja parādība mūsu laikmetā. Ja kāds gribētu izteikt vienā vārdā galvenos vilcienos tagadējās sabiedrības tieksmes, tad labāku vārdu nevar atrast kā reklamēšana”, tā pagājušajā gadsimta trīsdesmitajos gados ir izteicies latviešu reklāmas psihologs Rūdolfs Pētersons.
Etimoloģiski šī vārda nozīme ir saistīta ar latīņu valodas vārdu „reclamare”, kas ir līdzīgs vārdam „declamare”. „Declamare” vārda nozīme ir ‘runāt izteiksmīgi’ un mūsdienās to uztver burtiski, bet „reclamare” tulkojumā nozīmē ‘runāt skaļi’ un to var attiecināt labi ja uz televīzijas reklāmām, kuru laikā ieraksta skaņa patiešām pastiprinās.
Vienkāršāk reklāmu varētu definēt šādi – kā informācijas izplatīšanas pasākumu kopumu. Ikdienā ar reklāmu visbiežāk mēs saprotam vēstījumu par precēm un pakalpojumiem, ko ar reklāmas aģentūru un plašsaziņas līdzekļu palīdzību izplata ražošanas, tirdzniecības vai finanšu uzņēmumi, lai ietekmētu patērētājus. Vērtējot reklāmas dziļākā aspektā var secināt, ka reklāma par savu piedāvājumu vienmēr saka labu, nekad sliktu. Proti, reklāma ir nevis vienkārši informācija, bet gan vērtējoša informācija.
Reklāma var sniegt vērtējumu par preci, pakalpojumu, uzņēmumu, organizāciju, cilvēku, ideju un citām lietām. Reklāmas realizēšanas tehnoloģijas, kreatīvās idejas un ietekmēšanas metodes var būt ļoti dažādas, un laika gaitā var mainīties. Reklamētājs sava mērķa sasniegšanai var izmantot dažādus, dažkārt pat šokējošus tēlus un tekstus, interesantus šriftus un ģeometriskas formas, nestandarta krāsu salikumus, sarežģītas tehniskas konstrukcijas, optiskās ilūzijas efektus, neapzināti uztveramus kairinātājus un daudz ko citu.…
